Dzīvnieka novecošana ir dabisks process, ar kuru agri vai vēlu saskarsies katrs suņa saimnieks.
Manuprāt, vecos suņos ir kaut kas ļoti īpašs, ļoti skaists, un vecumā saikne ar saimnieku izveidojusies visciešākā, jo kopā ir piedzīvots tik daudz. Nenoliedzami vecumdienās mainīsies gan suņa vajadzības, gan spējas. Iespējams, būs nepieciešama biežāka veterinārā aprūpe, daudz retāk varēsiet doties aktīvos piedzīvojumos, nāksies mainīt ēdināšanas paradumus vai izmantot palīglīdzekļus. Tas, ko bieži saku vecu suņu saimniekiem, pirmo reizi sastopoties ar jaunajām vajadzībām, – jāatceras, ka šobrīd suns jāatalgo par visu to nesavtīgo mīlestību un labajiem, skaistajiem mūža gadiem, ko esam baudījuši, kad suns neprasīja ne tik ielas investīcijas, ne piemērošanos. Sāksim ar būtisko veselības jautājumos.
Katram veca suņa saimniekam rekomendēju veterinārārstu apmeklēt profilaktiski vismaz divas reizes gadā. Regulāri veiktas asins analīzes ļauj savlaicīgi diagnosticēt problēmas, pirms tās sākušas parādīt pazīmes un ietekmēt dzīves kalitāti. Kā piemērs var kalpot nieru mazspēja – nereti vienīgā pazīme būs pstiprināta ūdens uzņemšana un lielāks urīna apjoms, ko saimnieki mēdz norakstīt uz vecumu, bet asins analīzes parādīs nieru rādītāju izmaiņas un ļaus savlaicīgi piemērot gan ēdienkarti, gan atbilstošas barības piedevas. Tas pats attiecas uz agrīnu sirds slimību diagnostiku, kas sevišķi aktuāla mazo šķirņu pārstāvjiem, jo sirdij ir lieliski kompensācijas mehānismi, un klīniskās pazīmes, ko pamanīs saimnieks, parādīsies jau pie nopietnām sirds muskuļa izmaiņām. Ļoti būtiski ņemt vērā, ka vecumdienās mēdz parādīties un pastiprināties mutes dobuma problēmas, izteiktāk veidojas zobakmens un rodas zobu bojājumi, kas ne tikai rada diskomfortu, bet arī apgrūtina ēdiena uzņemšanu un barības sagremošnu, tādēļ ir regulāri jāieskatās sava suņa mutē. Sevišķi aktuālas lielo suņu šķirņu pārstāvjiem vecumdienās ir locītavu problēmas. Apgrūtināta piecelšanās, stīvums pēc ilgākas gulēšanas, klibums un lēnīga gaita ir būtiskākās pazīmes, kuras nedrīkst ignorēt, jo tās būtiski mazina suņa dzīves kvalitāti. Lai arī šīs hroniskās problēmas ne vienmēr var izārstēt, ir iespēja mazināt simptomus un palēnināt to attīstību, lietojot barības piedevas vai nepieciešamības gadījumā veterinārārsta nozīmētas pretsāpju zāles un pat fizioterapiju.
Ja spēka pilnbriedā varējām ar suni doties skrējienos, pārgājienos un visās ikdienas aktivitātēs, ir jāpieņem un jāciena, ka vecs suns to vairs nespēj, lai arī grib. Pastaigu laiks un temps jāpiemēro dzīvnieka spējām un objektīvi jāvērtē, vai suns pastaigas laikā neizrāda grūtības pārvietoties un neaizelšas. Veciem suņiem nepieciešamība pēc dabisko vajadzību nokārtošanas varētu būt biežāka, lai arī pats pastaigas laiks ir īsāks. Vecam sunim nav vientuļi jāsēž mājās, kad dodamies brīvdienu gaitās, tikai mums jārespektē tā jaunās spēju robežas. Es ilgus gadus nekāpu skatu torņos un izvēlējos pastaigu takas bez kāpnēm, jo zināju – manam vecajam draugam tas būs par grūtu, bet viņš ir laimīgs, esot kopā ar mani, tādēļ mēs varam arī kopā pasēdēt uz soliņa, un es varu ļaut viņam pavērot dabas norises, apguļoties mežā. Jāņem vērā, ka lielākā daļa suņu ir ļoti lojāli un sava saimnieka dēļ gatavi darīt pāri savām spēju robežām, kuras saimniekam ir jāspēj ieraudzīt.
Runājot par vides piemērošanu sunim, tas nereti sagādā lielākās problēmas. Piemēram, dzīvojot daudzdzīvokļu mājā bez lifta, sunim var nākties ikdienā daudz pārvietoties pa kāpnēm, bet lielu suni trīs reizes dienā nevarēs uz rokām nonest un uznest. Diemžēl tā ir liela sāpe daudziem suņu īpašniekiem, jo savu mājokli mēs vēl varam iekārtot atbilstoši, bet dzīvesvietas maiņa vairs nav kaut kas, ko varam viegli paveikt. Tādēļ, jau pieņemot ģimenē suni, lūdzu rūpīgi izvērtēt, ka tas nav uz pieciem gadiem, bet līdz suņa mūža pēdējai dienai, tāpēc suns jāizvēlas atbilstošs saviem dzīves apstākļiem. Suņiem - senioriem ar locītavu problēmām mājoklī grūtības rada pārvietošanās pa slidenu grīdas segumu, tas arī rada lielāku saišu traumu risku. Iesaku ieviest neslīdošus mīkstos grīdas segumus. Jā, iespējams, tas izjauks interjeru, bet mūsu mīluļa labsajūta taču ir tā vērta? Jāparūpējas arī par mīkstu guļvietu, brīvi pieejamu ūdeni un viegli uzņemamu ēdienu. Ja suns suns pieradis ēst sauso barību, vecumā tās sagremošana un uzņemšana var būt apgrūtināta zobu problēmu dēļ, bet to var mitrināt un aizvietot ar mīkstu barību. Ūdens pietiekamā daudzumā ir obligāta prasība, jo dažādu ar vecumu saistītu slimību gadījumā patērētā ūdens apjoms var būtiski palielināties. Suņiem, kas pieraduši braukt automašīnā, var būt nepieciešama iekāpšanas atvieglošana. Maza izmēra suni mēs varam iecelt, bet ar lieliem suņiem jāsaudzē arī pašiem savas muguras, tāpēc lieti noder rampas, pie kuru lietošanas iesaku suni radināt jau spēka gados.
Par draugiem no pirmās līdz pēdējai dienai!