Ko darīt, ja suns aprej garāmgājējus un skrien pakaļ riteņiem?

Apmācība jāsāk no nulles
Ja suns ir audzināts, socializēts un apmācīts, tātad – kontrolējams, tas ļoti atvieglo dzīvi gan saimniekam, gan sunim. Taču realitātē ne vienmēr izdodas audzināt mīluli no kucēna vecuma; reizēm dzīvnieks ģimenei pievienojas jau pieaudzis, turklāt sliktie ieradumi var attīstīties laika gaitā. Lai arī ikvienas uzvedības problēmas risināšanas pamatā ir cēloņa noskaidrošana, gala rezultāts būs atkarīgs no suņa īpašnieka apņēmības un centības. Uzsākot cīņu ar nevēlamu uzvedību, svarīgi saprast, ka mērķis ir izveidot jaunu, mums tīkamu uzvedību. Būtībā sākam apmācību no nulles, turklāt būs nepieciešams vairāk laika, lai uzbūvētu jaunu uzvedības modeli uz nostiprināto ieradumu bāzes. Labā ziņa – suņi ir azartiski un talantīgi skolēni! Riešana un jebkura cita veida vokalizācija (gaudošana, smilkstēšana) ir normāla suņa uzvedība, sazināšanās veids. Daži suņi rej vairāk, citi ir nosvērtāki un klusāki. Bieži traucējoša kļūst tieši suņa riešana aiz sētas.

Kāpēc tad suņi rej?
- Suņi sargā savu teritoriju un ar riešanu mēģina aizbaidīt svešiniekus, brīdināt par nezināmām skaņām vai objektiem.
- Suņi ir sociāli dzīvnieki. Arī garlaicība un vientulība ir suņa trokšņošanas cēlonis. Ar riešanu suņi mēģina piesaistīt gan cilvēku, gan citu suņu uzmanību.
- Riešana ir kā signāls, ka suns ir uzbudināts. Tas var būt gan patīkams satraukums (piemēram, suns redz un dzird mājās pārnākam saimnieku vai kādus ciemiņus), gan reakcija uz nepatīkamu kairinājumu vai biedējošu, nekomfortablu situāciju (piemēram, suns ir ierobežots fiziski – pielikts pie ķēdes, iespundēts istabā). Ar riešanu suns arī atbrīvo uzkrāto spriedzi un enerģiju.
- Sunim ir veselības problēmas, ilgstošs stress, kuru izraisa suņa nepiemērotība konkrētajai dzīves videi un apstākļiem. Suņiem, kuri ilgstoši uzturas ierobežotā perimetrā – voljērā vai nožogotā sētā bez iespējas iziet pastaigās, var rasties nožogojuma stress. Tas izpaužas kā pastiprināta patrulēšana gar žogu, riešana, suns metas virsū žogam, plēš to ar zobiem. Iespējams, sunim ir kompulsīvie traucējumi jeb nepārvarama vēlme veikt vienas un tās pašas darbības, tai skaitā nekontrolēta, nepamatota riešana. Šādā veidā suns sevi nomierina. Varbūt sunim ir atšķirtības sindroms (separācijas trauksme) – stresa reakcija saimnieka prombūtnes laikā. Tāpat var gadīties, ka sunim ir nopietnas veselības problēmas, kas izraisa sāpes un stresu (piemēram, pasliktinājusies redze, tāpēc suns kļūst tramīgāks, nervozāks, asāk reaģē uz skaņām).

Kā rīkoties suņa īpašniekam?
Tā kā suņa pastiprinātas riešanas iemesli ir ļoti dažādi, vienota risinājuma šai problēmai nebūs, bet var un vajag ar kaut ko sākt.
1) Nodrošināt pietiekami daudz fizisko aktivitāšu, arī tiem suņiem, kuri dzīvo privātmājā ar savu teritoriju. Pieaugušam sunim, kurš uzturas dzīvoklī, vēlama vismaz stunda aktīvas pastaigas, pirms dodamies no rīta uz darbu, un vismaz 1–2 stundas gara pastaiga vakarā. Savukārt suņiem, kuri uzturas pagalmā, neatkarīgi no teritorijas lieluma regulāri (vismaz reizi nedēļā) ir jādodas ārpus ierastā perimetra, lai ievāktu jaunu informāciju un iepazītu pasauli otrpus žogam.
2) Radīt nomierinošu, drošu vidi. Suņiem, kuri dzīvo iekštelpās, jābūt savai vietai ar iespēju tajā patverties. Ja suns uzturas pagalmā, vēlams ierīkot tam vietu (piemēram, voljēru) tālāk no žoga, lai saskarsme ar kairinājumiem ir pēc iespējas mazāka. Ja teritorijas izmēri ļauj, var izveidot papildu nožogojumu (1–1,5 m no sētas), ielas pusē uzstādīt skatu aizsedzošu barjeru, iestādīt dzīvžogu vai citus apstādījumus. Pie sētas var pielikt informatīvu norādi «Uzmanību, sētā suns» vai kādu individuāli veidotu norādi, piemēram, «Sētā foršs suns, lūdzu, nekaitini».
3) Uzsākt apmācības. Tas ir efektīvs veids, kā nodarbināt suni un atrisināt daudzas problemātiskas situācijas suņa un saimnieka attiecībās. Bieži saimnieki reaģē tikai uz nevēlamo suņa darbību, bet ignorē vēlamo. Piemēram, suns sāk riet, kad garām sētai pabrauc velobraucējs, saimnieks mēģina suni atsaukt no sētas vai nomierināt, bet riešana jau ir notikusi. Savukārt sunim mierīgi guļot uz lievenīša, kad gar sētu iet cilvēki, saimnieks to nekādi nepaslavē un ignorē. Bet vajadzētu būt tieši pretēji – suņa saimniekam jāslavē un jāapbalvo suns par katru klusēšanu (var iemācīt komandu «kuš»), savlaicīgi paredzot un nepieļaujot situāciju, kad suns strauji metas uz sētas pusi, lai kādu norietu. Tas nav viegls darbs. Bet tiklīdz suns sapratīs, ka viņa iegūtais labums – rotaļlieta, saimnieka glāsts, kārums vai jebkas cits, kas sunim sagādā prieku – ir labāka izvēle nekā riešana gar sētu, suns aizvien biežāk piedāvās vēlamo uzvedību. Svarīgi atcerēties, ka, risinot riešanas problēmu, sods ir maz efektīvs, turklāt bieži saimnieks nemaz nav klāt brīdī, kad suns rej.
4) Neprovocēt riešanu un neatbalstīt nevēlamu uzvedību.
Bieži saimnieki rīkojas tieši pretēji, vēlas iemācīs komandu «vau»/«balsi», slavē un mudina uz vēl lielāku trokšņošanu, izsakot uzbudinošas frāzes «Kas tur ir?», «Ej, ej parej» u. tml., taču jāatceras, ka šāda uzvedība nepazudīs, arī kucēnam izaugot. Ļoti uzmanīgiem jābūt, apmācības procesā izmantojot kārumu, lai neveidojas pretējs efekts, kad suns tiek apbalvots ar kārumu par riešanu. Piemēram, suns rej, saimnieks mēģina ar kārumu suņa uzmanību novērst, suns pievēršas saimniekam, saņem kārumu. Par ko? Par riešanu. Šādā situācijā svarīgi izmantot kādu komandu, kas novērš suni no riešanas, piemēram, piesaukšanas komandu «Šurp», liekot sunim izdarīt vēl kaut ko vienkāršu, piemēram, apsēsties, un tikai pēc tam apbalvot suni ar kārumu.

Ja medī velobraucējus
Ja viena uzvedības problēma pārklājas ar citu, piemēram, suns ne vien aprej velobraucēju vai motociklistu, bet arī mēģina to noķert, situācija ir pietuvojusies kritiskajai robežai, un suņa īpašniekam ir jārīkojas nekavējoties, jo skriešana pakaļ kustīgiem objektiem (automašīnai, motobraucējam vai velobraucējam, skrējējam, pusaudzim uz skrituļdēļa u. tml.) potenciāli apdraud apkārtējos un pašu suni. Izplatīts iemesls, kādēļ suns mēģina panākt kustīgus objektus, ir medību instinkts – suns instinktīvi vajā visu, kas kustas, izjūt azartu, tieksmi dzīties pakaļ, noķert un arī kost. Vai arī suns baidās, jūtas apdraudēts, sargā saimnieku un mēģina uzbrukt garām braucošam objektam. Varbūt suns šādā veidā mēģina atbrīvoties no uzkrātās enerģijas, “nolaist tvaiku”. Ļoti būtiski ir šos trīs iemeslus nodalīt.

Ja suns reaģē uz transportlīdzekļa motora skaņu vai pēkšņu kustību, jūtas apdraudēts un mēģina aizstāvēties uzbrūkot, tas jāpārliecina, ka kustīgais objekts neapdraud, jāradina pie trokšņiem, jāsocializē suns, jāpalīdz tam justies drošāk. Saimniekam uz suņa nedrošu uzvedību un bailēm nevajag reaģēt sargājoši, nedrīkst suni tajā brīdī mierināt. Var mēģināt atdarināt troksni, tikai daudz klusāk, lai suns pierod. Pakāpeniski skaņu var palielināt (vai attālumu līdz kairinātājam samazināt). Jārēķinās, ka pakāpeniskais pierašanas process aizņems 3–4 nedēļas, līdz suns pieradīs pie skaņas un tā neradīs bailes. Ja suns transportlīdzekli vai citu kustīgu objektu medī, tad svarīgi situāciju paredzēt savlaicīgi, plānot un mainīt pastaigu maršrutu, mazināt kontaktu ar šo kairinājumu līdz brīdim, kamēr suns ir apguvis kādu no komandām, piemēram, «Sēdi» vai «Blakus» un spēj noturēt acu kontaktu ar saimnieku brīdī, kamēr kairinājums pabrauc garām. Suņa medību instinktu var novirzīt uz rotaļu, piemēram, bumbiņas ķeršanu. Kamēr skriešana pakaļ kustīgiem objektiem un to apriešana ir aktuāla un neatrisināta problēma, suni pastaigās nedrīkst laist vaļā no pavadas. Gadījumā, ja suņa uzbrukumi garāmbraucošiem objektiem ir veids, kā izlādēties, īpašniekam jāpārskata suņa dienas režīms, aktivitātes, fiziskā un intelektuālā slodze.

Attēla avots – pixabay.com