Kuņģa dilatācija (paplašināšanās) un sagriešanās ir dzīvībai bīstams process, kura laikā kuņģis pārpildās ar gāzēm, šķidrumu vai barības masām un rezultātā var sagriezties. Kāpēc tā notiek, kā to pamanīt un kā rīkoties?
Lai arī nav absolūtas skaidrības par šīs saslimšanas cēloņiem, to novēro galvenokārt liela izmēra suņiem ar šauru un dziļu krūšu kurvi, piemēram dogiem, sanbernāriem, dobermaņiem, vācu aitu suņiem, īru vilkiem, veimāriešiem, bet pasargāts nav nevienas šķirnes suns. Kuņģa sagriešanos biežāk novēro suņiem pēc 5 gadu vecuma, kas varētu būt saistīts ar to, ka kuņģi turošās saites kļūst vājākas, kā arī biežāk vīrišķās kārtas pārstāvjiem un aktīviem suņiem. Tiek uzskatīts, ka stress un hiperaktivitāte ir šo problēmu veicinoši faktori. Tāpat lielāks risks ir suņiem, kas strauji dzer un ēd, rijot pārtiku un nesakošļājot, tādā veidā papildus sarijoties gaisu.
Kas notiek? Sākumā kuņģis piepildās ar gāzēm uz izplešas (dilatējas), bet tad var sagriezties, līdzi pavelkot arī liesu. Tiek nospiesti lielie asinsvadi un tādējādi būtiski ietekmēta apasiņošana, kas ietekmē pārējo orgānu darbību. Biežas komplikācijas ir sirds ritma traucējumi – aritmija, jo sirds muskulis netiek pienācīgi apasiņots. Dzīvniekam var iestāties šoks un sākties sepse, ja baktēriju toksīni no gremošanas trakta nonāk asinsritē. Pārpildītais kuņģis rada spiedienu uz diafragmu, un dzīvniekam ir grūti elpot.
Kā atpazīt? Tipiskas pazīmes – dzīvnieks kļūst nemierīgs, var apjucis staigāt, bieži ar noliektu galvu, un mēģināt vemt, bet atvemt tikai putas, vai izteikti siekaloties un apgrūtināti elpot. Dzīvnieka sāni aiz ribu loka uzpūšas. Kuņģa dilatācijas un sagriešanās gadījumā ir jāsniedz palīdzība nekavējoties, vēlams, 2 stundu laikā, kopš problēma sākusies. Veterinārajā klīnikā diagnozi apstiprina pēc dzīvnieka izmeklēšanas un rentgena veikšanas, nekavējoties stabilizējot veselības stāvokli un sniedzot ķirurģisku palīdzību.
Kā no šīs problēmas izvairīties?
Pirmkārt, nodrošināt, ka dzīvnieks barību uzņem lēnām un regulāri, tāpat nevajadzētu izmantot bļodām izteiktus paaugstinājumus. Pēc ēšanas jāļauj dzīvniekam mierīgi pārstrādāt apēsto un nedrīkst pieļaut skriešanu un lēkāšanu pēc ēšanas, kā arī nav ieteicams doties pastaigā tūdaļ pēc ēšanas. Vēlams barot suni vismaz divreiz dienā, jo tiem suņiem, kas ēdienu uzņem reizi dienā, nosliece uz kuņģa sagriešanos ir lielāka. Ja suns ēd tikai sauso barību, to var mitrināt vai pievienot mitro barību (konservus).
Veicot operāciju, reizēm nākas izņemt arī liesu, ja tā ir bojāta, kā arī tiek rekomendēta gastropeksija – kuņģa nostiprināšana pie vēdera sienas anatomiskajā stāvoklī, tādējādi pasargājot no problēmas atkārtošanās. Tendence veikt gastropeksiju profilaktiski šobrīd attīstās: piemēram, veicot kucītes sterilizāciju laparoskopiski, tiek veikta arī kuņģa fiksācija. Veterinārārsts šo procedūru var rekomendēt riska grupas suņiem.
Būtiskākais ir atcerēties un ņemt vērā, ka laicīgi nediagnosticēta un neārstēta kuņģa sagriešanās noved pie dzīvnieka nāves, tādēļ ir svarīgi atcerēties šīs pazīmes, sevišķi riska grupas suņu saimniekiem. Ja suns mitinās ārā un nav saimnieka redzes laukā nepārtraukti, vēlams 2 stundu laikā pēc ēšanas pārliecināties, ka ar sunīti viss ir kārtībā, lai nebūtu jāpiedzīvo nepatīkami brīži un bezpalīdzības sajūta, kad dzīvniekam palīdzēt vairs nav iespējams.
Attēla avots: pexels.com