Suns ir jāizvēlas pēc vairākiem, daudz svarīgākiem aspektiem nekā tikai ārējais izskats: šķirnes raksturs un vajadzības, ētisks un atbildīgs suņu audzētājs, kucēna un to vecāku veselības pārbaudes, iedzimtās slimības, kucēna vecāku un vecvecāku temperaments, paša saimnieka finansiālās un laika iespējas nodrošināt izvēlētajai šķirnei nepieciešamo dzīvi.
Tāpat ārkārtīgi svarīgi ir arī suņa turēšanas apstākļi, tā ir vide, kurā suns atradīsies un pavadīs katru dienu. Vai tu kādreiz esi iepazinies ar suņu labturības noteikumiem, kuros apkopoti sugai nepieciešamie pamata nosacījumi, kas nodrošina humānus, ētiskus dzīves apstākļus? Jebkuram suņu saimniekam būtu jāzina, kādi ir tā pienākumi attiecībā pret dzīvnieku. Šeit īsumā apkopošu, kāda tad ir pareiza un arī tiesiska mājdzīvnieku turēšana.
Pastaigas ar suni
Dodoties pastaigā, sunim jābūt kaklasiksnai vai iemauktiem, un pastaigā pilsētās vai ciematos suni ved pavadā. Bez pavadas suns var atrasties privātajā teritorijā, kā arī zaļajās zonās, piemēram, mežā, ja suņa saimnieks var kontrolēt suņa uzvedību.
Nodrošini pilnvērtīgus apstākļus!
Ja suns ikdienā atrodas telpās, piemēram, dzīvoklī, kamēr saimnieks ir darbā, suņa saimniekam ir jānodrošina pilnvērtīga ēšana vismaz vienreiz dienā, vienmēr brīvi pieejams, svaigs dzeramais ūdens, minimums 30 minūšu pastaiga vismaz divas reizes diennaktī un intervāls starp abām pastaigas reizēm ne ilgāks par 10 stundām.
Jāsaprot, ka tas ir iztikas minimums un realitātē sunim nepieciešams vairāk fizisko aktivitāšu, kā arī biežāka iespēja nokārtoties. Suņus drīkst turēt arī ārā, bet arī tur ir noteikumi, kas nosaka stingru kārtību. Svarīgi atcerēties, ka ārā patstāvīgi drīkst turēt tikai tādus suņus, kuru genotips paredz dzīvošanu ārā, piemēram, suņus ar biezu pavilnu.
Labturības prasībās ir arī noteikts, kāda drīkst būt suņa apmācība. Mācot suni, ir aizliegts izmantot fizisku spēku vai ierīces, kas sunim var izraisīt sāpes vai ciešanas.
Tev kā suņa saimniekam ir tiesības un ir pienākumi, un par tiem jāuzņemas atbildība. Tavs pienākums ir sunim sniegt veterinārmedicīnisko palīdzību, ja sunim tā ir nepieciešama. Tāpat arī saimnieka pienākums ir suni čipot, čipu reģistrēt Lauksaimniecības datu centrā (tur regulāri jāuztur aktuālā saimnieka kontaktinformācija), kā arī obligāti suns jāvakcinē un jāuztur kārtībā suņa pase.
Esi atbildīgs!
Pienākums ir arī nodrošināt to, lai dzīvnieks neklaiņo, bet, ja tomēr ir noklīdis, ir jāsteidz to atrast. Tavs suns nedrīkst pazust. Ja suns ir nomiris, ir jānodrošina tā apbedīšana.
Atrasties ar suni publiskās vietās drīkst tikai tad, ja tas nav drauds apkārtējiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Suns nedrīkst radīt nekāda veida drošības vai dzīvības apdraudējumu citiem.
Suņa saimniekam ir jānodrošina tas, ka citiem mājas iedzīvotājiem vai apkārt dzīvojošajiem mājdzīvnieks netraucē (smaka, riešana, gaudošana). Liela daļa suņu saimnieku ir pazīstami ar mājdzīvnieka atšķirtības sindromu, kura rezultātā suns var riet un gaudot, kad saimnieks pamet māju. Ar atšķirtības sindroma izpausmēm ir jāstrādā, lai tās nekļūtu par traucēkli citiem, kā arī neradītu stresu un trauksmi pašam sunim.
Uz suņu pareizu un tiesisku turēšanu attiecas arī vairāki likuma panti, kas nosaka kārtību, kādā suņus drīkst pavairot. Iesaku visiem suņu saimniekiem iepazīties ar suņu labturības prasībām, kā arī Dzīvnieku aizsardzības likumu. Tās ir jebkura suņu saimnieka tiesības, pienākumi, par kuru neievērošanu suņu saimniekus var saukt pie atbildības.