Majestātiskie buldogi un mopši – modes suņi jeb pārbaudījums saimniekam?

Izvēloties suni, bieži tiek ņemti vērā tikai divi faktori – suņa izmērs un ārējais izskats. Diemžēl bieži veselības problēmas un raksturs paliek otrajā plānā.

Suņu vidū šobrīd populāri ir mopši un buldogi, kuri cilvēku piesaista ar savu amizanto ārieni. Mopsis konkurē ar franču buldogu . Kurš, savukārt, par labākā titulu sacenšas ar angļu buldogu.

Kas jāzina saimniekam?

“Viņi ir aktīvi pietiekoši, nav diezgan skaļi, uzriet var, bet nebļaustās tā kā, teiksim, kaut kādi dobermaņi, rotveileri, vācieši. Kas saprot, ka būs pastaiga, tad nu pa māju met riņķus un bļauj pilnā balsī, mēs stāvām strupulītī, cik nu gara tā aste ir, to mēs luncinām riktīgi,” stāsta angļu buldogu audzētājs Andris Puriņš.

Aristokrātiskos angļus popularitātes ziņā krietni pārsituši izmērā mazākie franču buldogi, kuru kopšanai jāvelta īpaši daudz uzmanības – sevišķi ādas kroku kopšanai.

Pie brahiocefālajām šķirnēm pieder arī šicū, mopši, Bostonas terjeri, grifoni un Kinga Čārlza spanieli.

“Noteikti jāpievērš uzmanība arī kucēna purniņam, purna daļai, degunam. lai ir labi atvērtas nāsis, lai kucēns labi elpo, lai viņš tā kā nekrāc. Lai viņam nav apgrūtināta elpošana. noteikti jāpievērš uzmanība acīm, jo suņiem ar saīsinātu purna daļa mēdz būt tādas vairāk varbūt izvalbītas apaļas acis. Jāskatās, lai nav iekaisušas acis, lai nav iekaisis trešais plakstiņš vai ķirša acs,” stāsta kinoloģe, Rimi mājdzīvniekiem eksperte Ļena Valdmane, “franču buldogiem ir tāda specifika, ka viņiem var būt ļoti īsa aste, ielūzusi astīte un pat vispār nav šie te astes skriemeļi. Līdz ar to tad ir jāpievērš uzmanība tam, lai tiešām kucēnam un pieaugušam sunim, lai viņam ir šī te astīte, īsa, bet viņai ir noteikti jābūt.”

Kas jāzina, kļūstot par brahiocefālās šķirnes suņa saimnieku?

Pirmkārt, fiziskā slodze. Suni noteikti nedrīkst nodarbināt pārāk ilgi – pat, ja šķiet, ka mīlulis vēl nav piekusis. Cilvēkam pēc aktīvas sportošanas paātrinās sirdsdarbība un rodas vajadzība pēc papildus skābekļa, kas nozīmē ātru elpošanu. Ar suņiem notiek tas pats – bet brahiocefālājam šķirnēm nāsis ir šaurākas un elpvads īsāks, tādēļ gaisu tik ātri nevar ievilkt un suns sāk smakt.

Otrkārt, temperatūras izmaiņas.

Elpošanas problēmu dēļ daudzviet pasaulē brahiocefālo šķirņu suņus ir aizliegts pārvadāt lidmašīnās. Kāpēc? Stress un temperatūras izmaiņas ir bīstamākā kombinācija – diemžēl ir bijuši gadījumi, kad garus lidojumus suņi nepārdzīvo un aviokompānijas tiek vainotas dzīvnieku nāvē…

Treškārt, jāatceras, ka buldogveidīgie suņi ir slikti peldētāji, tādēļ vienmēr jāpieskata ūdenstilpnes tuvumā. Ja šķiet, ka suns ir pārkarsis, to nekādā gadījumā nedrīkst mest aukstā ūdenī – var iestāties šoks un elpot kļūst neiespējami.

Ceturtkārt, jāpievērš uzmanība suņa kustībai. Buldogu anatomijas īpatnība ir smagnēja, masīva galva un īsa aste, kas var apgrūtināt līdzsvaru.

Lai sunim būtu ērti pārvietoties, labāk nodrošināt mīkstu grīdas segumu, kas neslīd – citādi mīlulis var iegūt kāju vai muguras traumu.

Piektkārt – apmācības. Ja šķiet, ka maza izmēra brahiocefālajām šķirnēm dresūra nav vajadzīga, jūs kļūdāties. Īpaši tas attiecas uz franču un angļu buldogiem, kas pēc dabas ir stūrgalvīgi – un arī ļoti gudri suņi.

Sestkārt, pareiza barošana. Buldogiem aptaukošanās ir jo īpaši bīstama apgrūtinātās elpošanas dēļ. Piemēram, vesels angļu buldogs vidēji nodzīvo divpadsmit gadus – bet saimnieka kļūdas dēļ uz citiem medību laukiem var doties daudz ātrāk.

Septītkārt – acis. Arī tās var skart dažādas problēmas. Turklāt… acis var no dobumiem izkrist! Burtiski! Ja suns sakaujas, vai kaut kur ietriecas. Īpaši no tā cieš mopši un šicū. Tāpat acis var skart radzenes traumas, putekļi, smiltis pludmalē un dažādas alerģijas.

Ja tomēr konkrētās suņu šķirnes uzrunā līdz sirds dziļumiem, kucēns noteikti jāiegādājas no oficiāli reģistrēta audzētāja un pirms tam jālūdz uzrādīt suņa vecāku un paša kucēna veselības pārbaužu rezultātus.