Agresija ir normāla suņa uzvedības daļa. Cilvēki agresiju uzskata par problēmu, ja tās rezultāts ir košana. Taču fiziska košana ir tikai galējā agresijas pazīme, un agresija ir arī rūkšana, zobu atņirgšana, pēkšņa bezkontakta košana gaisā (snapping).
Kas ir agresija?
Tā ir ārēja emociju izrādīšana, veids, kā suns komunicē noteiktā situācijā. Agresija ir arī viens no veidiem, kā suns ar savām emocijām tiek galā, izliek tās uz āru. Lielākais vairums agresijas pazīmju ir pasīvas, un tās var iedalīt dažādās gradācijās no mazāk kaitīgām, piemēram, galvas pagriešanas prom no kairinātāja jeb tā, kas izsauc agresiju, līdz aktīvām agresijas izpausmēm, kad jau notiek fizisks kontakts.
Iespējamie cēloņi
Pēkšņai agresijai var būt vairāki cēloņi, tomēr 90% gadījumu tie ir cilvēka radīti, sunim kaitējoši apstākļi. Agresija bez cilvēka radītiem kaitējošiem apstākļiem ir novirze no psiholoģiskās normas, ko izraisa saslimšana, trauma vai ģenētiska iedzimtība. Agresijai noteikti ir jāmeklē cēlonis – audzināšanā, nepiemērotā vidē, nepareizā dzīvnieka aprūpē, turēšanā un nekontrolētā dzīvnieku pavairošanā, suņa apmācīšanā uzvesties agresīvi. Iedzimtība veido tikai apmēram 10% indivīda, un to vismaz uzvedības līmenī var mainīt ar mērķtiecīgu apmācību.
Agresijas cēloņa izprašana ir pirmais solis uz tās novēršanu
Biežākie agresijas cēloņi ir saslimšana, bailes, teritoriālisms, dominance un frustrācija. Ja suns ir izrādījis aktīvu agresiju, tas ir nepārprotams signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Tomēr agresijas galējo izpausmi var pamanīt, vēl pirms suns ir iekodis: tas stāv sastindzis, skatās vienā punktā, veido tiešu acu kontaktu un notur to, pieglauž ausis pie pakauša, ierūcas dobjā tonī, savērpj augšlūpu tā, lai ir redzami zobi, atņirdz zobus, izdara pēkšņu, asu galvas kustību mērķa virzienā, viegli iekož bez mīksto audu bojājuma.
Dažreiz agresija izpaužas tikai tad, kad suns atrodas pie pavadas, un lielākoties to var novērot maza izmēra suņiem – tie velk pavadu, skrien virsū cilvēkiem un citiem suņiem, mēģina tiem iekost. Par to, kāpēc mazi suņi šādi var uzvesties, esmu rakstījusi šajā rakstā. Nereti cilvēki šādu savu suņa uzvedību attaisno ar to, ka suns tos sargā vai tamlīdzīgi, lai arī šādam agresijas veidam ar sargāšanu nav nekāda sakara. Ja suns būtu apmācīts sargsuns, tas sargātu arī bez pavadas. Suns vienkārši reaģē uz to, ka atrodas pie pavadas un katru, kas tuvojas, uzskata par apdraudējumu.
Agresīvu uzvedību suns nedrīkst uzskatīt par normu!
Nevienu no agresijas izpausmēm nedrīkst atstāt nepamanītu, jo ar laiku izpausmes var samilzt par daudz lielāku problēmu, tai skaitā jau grūtāk atrisināmu. Jo ilgāk problēmai nepievērš uzmanību, jo grūtāk būs kaut ko mainīt.
Ja ievēro, ka tavs suns sāk uzvesties agresīvi (un es patiesi ieteiktu katru tādu gadījumu izvērtēt maksimāli racionāli un objektīvi), ir jāmeklē speciālista palīdzība. Neattaisno savu suni tikai tāpēc, ka tas ir tavs suns! Agresīva uzvedība ir ne tikai lieks stresa faktors un traucēklis kopā būšanai publiskajā telpā vai mājas vidē, bet arī lieks un neveselīgs stress pašam sunim.