Lai arī daži cilvēki mēdz spekulēt par to, kas ir suņu labturība un cik tad labiem šiem dzīves apstākļiem jābūt, patiesībā skaidrs labturības definējums ir ierakstīts Latvijas likumdošanā.
Manuprāt, jebkuram sevi cienošam suņa saimniekam ir jābūt lietas kursā par to, kas tur rakstīts. Sabiedrība augstāko pilotāžu būs sasniegusi, kad katrs no mums zinās likumā rakstīto informāciju un spēs norādīt uz netaisnīgu vai cietsirdīgu izturēšanos pret suni.
Ministru kabineta izstrādātais noteikums “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai“ ir paredzēts tam, lai aizsargātu suņus, un tikai cilvēkiem ir patiesā vara to likt lietā situācijās, kurās vajadzīga likuma iejaukšanās.
Ar labturības prasībām dzīvnieku, tostarp suņu, turēšanai, tirdzniecībai, demonstrēšanai publiskās vietās un suņa apmācībai vari sīki un smalki iepazīties šeit.
Svarīgākais, kas būtu jāzina par suņa labturību un saimnieka pienākumiem:
1. Suni atļauts atsavināt no 8 nedēļu vecuma un 2 nedēļas pēc pēdējās vakcinācijas saņemšanas, ne agrāk.
2. Atrodoties ārpus dzīvesvietas, sunim jābūt kaklasiksnai vai citam aksesuāram, piemēram, iemauktiem.
3. Suni pastaigā ved pavadā. Bez pavadas pastaigā suns drīkst atrasties zaļajā zonā un mežā, bet tikai tādā attālumā, kādā saimnieks kontrolē suņa rīcību.
4. Suns jābaro pilnvērtīgi – vismaz reizi dienā.
5. Vienmēr jābūt brīvi pieejamam dzeramajam ūdenim.
6. Suņiem, kuri ir vecāki par trim mēnešiem, jānodrošina vismaz 30 minūšu pastaiga 2 reizes diennaktī. Abus pastaigu intervālam jābūt ne lielākam par 10 stundām.
7. Suni drīkst pastāvīgi turēt ārā tikai tad, ja tā genotips vai fenotips ir paredzēts, ka suns ir piemērots dzīvei ārā, nekaitējot suņa veselībai un labsajūtai – piemēram, biezo pavilnu šķirnes kā malamuti. Ārā pastāvīgi atrasties nedrīkst, piemēram, vizlas.
8. Mācot suni, aizliegts izmantot fizisku spēku vai ierīces, kas sunim var izraisīt sāpes vai ciešanas.
9. Suņa saimniekam jāuzņemas rūpes par dzīvnieka veterninārmedicīnisko aprūpi, un nedrīkst pieļaut tā klaiņošanu.
10. Atrodoties publiskās vietās, suns nedrīkst traucēt vai apdraudēt citu cilvēku un dzīvnieku drošību un dzīvību.
11. Saimniekam, kas suni tur iekštelpās, jānodrošina, ka suns negaudo, nerada smaku un nerej.
12. Apdzīvotu vietu teritorijās ir jāsavāc sava dzīvnieka atstātie ekskrementi.
13. Suns ir jāvakcinē Veterinārmedicīnas likumā noteiktajā kārtībā.
14. Nedrīkst izmitināt suņus uz balkona vai lodžijas.
15. Nedrīkst radīt antisanitārus apstākļus suņa dzīvesvietā.
16. Nedrīkst sunim radīt sāpes un ciešanas.
Labturībai noteikti nav jāapstājas pie šiem noteikumiem. Nozīme laimīga suņa ikdienā ir ne tikai suņa fizisko vajadzību apmierināšanai. Fiziski aktīvs, aprūpēts, mentāli stimulēts un uzmanību saņēmis suns, kas tiek iekļauts ģimenes aktivitātēs un sabiedriskajā dzīvē, var piedzīvot savu labāko iespējamo mūžu. Pirms tiek iegādāts suns, noteikti ir kārtīgi jāpadomā – kam tas tev ir vajadzīgs? Kāds ir šī suņa mērķis tavā dzīvē? Vai tu sev meklē draugu, piedzīvojumu kompanjonu vai sētas sargu, kura darba funkciju mūsdienās daudz efektīvāk aizstāj tehniskie risinājumi? Es ticu, ka mēs dzīvojam sabiedrībā, kuras ētiskā morāle aug un nolaidīga vai pat cietsirdīga attieksme pret suni ir pagātnes rēgs, ar kuru neviens negrib sastapties.
Būsim iejūtīgi, gudri un atbildīgi pret saviem suņiem, jo viņi no mums vēlas tikai vienu – nesavtīgu mīlestību.