Ja 20. gadsimta sākumā vācu aitu suņi tika raksturoti kā gudri, cēli un fiziski izturīgi darba suņi, tad mūsdienās, lai arī joprojām inteliģenti, selekcijas ceļā tie ir padarīti “elegantāki”. Speciālisti arvien biežāk, raksturojot šķirni, lieto vārdus “nepareizi veidots”, lai akcentētu suņu gūžu nedabisko stāvokli, kas bieži noved līdz smagai un suņa dzīves kvalitāti ietekmējošai slimībai – displāzijai. Kas ir gūžu displāzija, un kāpēc tā skar vācu aitu suņus?
Kas ir displāzija?
Displāzija ir ģenētiski iedzimta gūžu un elkoņu locītavu saslimšana, kas tiek nodota pēcnācējiem līdz pat padsmitajai paaudzei. Suņi, kuri visbiežāk sirgst ar displāziju, ir vācu aitu suņi, sanbernāri, rotveileri un labradori. Izvēloties suņu šķirni, kam šī slimība ir raksturīga, vispirms jānoskaidro, vai audzētājs ir veicis displāzijas testus suņa vecākiem. Atbildīgi audzētāji saviem vaislas suņiem šādu izmeklējumu vienmēr veiks un suņus, kam tā konstatēta, turpmākam vaislas darbam neizmantos. Displāzija nav izārstējama, tomēr, savlaicīgi to diagnosticējot, suņa dzīvi var padarīt vieglāku. Arī pārbaudītiem suņiem dzīves laikā var attīstīties displāzija, un to veicinoši faktori ir liekais svars, slodze, kā arī strauja augšana, tādēļ jebkuram lielās suņu šķirnes pārstāvim ir ļoti būtiski uzturēt optimālu svaru, un dzīvnieku nedrīkst pārbarot. Ja nolemts iegādāties, piemēram, vācu aitu suņa kucēnu, šī ir viena no pirmajām lietām, par kurām jāveic izpēte – zemāka cena bez displāzijas testiem var nozīmēt, ka ilgtermiņa investīcija suņa veselībā būs daudz lielāka. Tāpēc jāizvēlas atbildīgs audzētājs, kurš spēj atklāti komunicēt par iepriekšējo paaudžu displāzijas testu pārbaudēm.
Displāzijas izpausmes
Ja šīs slimības izpausmes – klibums, sāpes, grūtības piecelties un apgulties – sāk parādīties, tas ir būtisks suņa dzīves kvalitātes pasliktināšanās priekšvēstnesis, kas saimniekam prasīs gana lielu iesaisti un darbu: fizioterapiju, vides pielāgošanu, finansiālas investīcijas.
Displāzija ne vienmēr būs uzreiz pamanāma, un var gadīties, ka tā tiek konstatēta smagā pakāpē, bet vizuāli šķiet, ka suns jūtas lieliski, jo sāpju pazīmes nav saskatāmas. Citos gadījumos displāzija var būt ne tik smagas pakāpes, bet dzīvniekam ļoti traucējoša. Tas var novest pie ķiruģiskām manipulācijām vai ilgtermiņa medikamentu lietošanas.
Pēc pieredzes ar vācu aitu suni, kuram bija gūžu displāzija, var apgalvot droši – ir sāpīgi noskatīties, ka mīlulim sāp. Tas prasīja gan lielus finansiālus resursus, gan ļoti rūpīgu vides pielāgošanu, lai izvairītos no kāpšanas pa kāpnēm, atvieglotu iekāpšanu automašīnā un kopumā uzlabotu suņa dzīves kvalitāti.
Horands fon Grafrats – pirmais reģistrētais vācu aitu suns pasaulē
Vācu aitu suņu šķirnes pamatlicējs ir vācu selekcionārs Maks fon Štefanics, kurš 1899. gadā apmeklēja suņu izstādi Vācijā un nespēja atraut acis no vilkam līdzīga suņa, kas tika izmantots aitu ganīšanai un sargāšanai. Skaistais, lojālais un gudrais suns Horands kļuva par vācu aitu suņu šķirnes genofonda pamatlicēju. Šī ciltsdarba suņi bija unikāli savā izskatā, uzvedībā un uzrādīja augstu inteliģenci. 1908. gadā Amerikāņu audzētavu klubā tika reģistrēts pirmais vācu aitu suns. 1993. gadā vācu aitu suņi bija trešā populārākā suņu šķirne pasaulē. Gadu gaitā šie suņi ir būtiski mainījuši savu izskatu salīdzinājumā ar šķirnes vēsturiskajiem priekštečiem.
Paskatoties vēsturiskus foto, var redzēt, cik ļoti mainījies leņķis, kādā stāv suņa pakaļkājas. Šī iemesla dēļ mūsdienu selekcionētie vācu aitu suņi ir vairākkārt kritizēti par lielo atkāpi no Štefanica radītās šķirnes. Šī šķirne ir strikti paredzēta darbam, un ciltsdarbs jāveic ar augstu precizitāti, lai izvairītos no iespējamiem defektiem.
Nesaskaņas vērojamas pat starp audzētājiem – Apvienotās Karalistes audzētavu klubs ir iesaistīts strīdā ar citiem vācu aitu suņu klubiem par to, ka izstādēs augstas atzinības ieguvuši šķirnei neatbilstoši suņi ar pārāk līku muguras līniju un zemu iegurni, kas pēcāk tikuši izmantoti ciltsdarbam.
Šis jautājums aplūkots arī BBC dokumentālajā filmā Pedigree Dogs Exposed, kur mūsdienu vācu aitu suņi uzbūves dēļ raksturoti kā “pa pusei suns, pa pusei varde”. Vairāki vetārsti ir atzinuši, ka tas neatbilst normām un būtiski iespaido suņa veselības stāvokli. Apvienotās Karalistes audzētavu klubs ir uzsācis darbu pie tā, lai šādi šķirnes eksemplāri negūtu atzinību izstādēs un netiktu izmantoti kā vaislas suņi.
Mūsdienās vācu aitu suņu šķirnei var izdalīt vairākas līnijas, pēc kurām tie tiek selekcionēti:
- amerikāņu šova līnija;
- Rietumvācijas šova līnija;
- Rietumvācijas darba līnija;
- čehu darba līnija;
- Austrumvācijas darba līnija.