Vācu špici ir vecākā suņu šķirne Centrāleiropā, no kuras cēlušās daudzas citas suņu šķirnes. Špici piesaista ar pievilcīgo izskatu – skaisto vilnu un mazai lapsiņai līdzīgo purniņu. Tumšas, modras acis, mazas, spicas ausis, kupla apkakle un aste ļauj atšķirt špicu no citām suņu šķirnēm.
Viens standarts – vairākas šķirnes
Zem viena vācu špica šķirnes standarta ir 5 šķirnes jeb auguma variācijas – vācu milzu špics, vācu vidējais špics, vācu mazais (miniatūrais) špics, punduršpics (pomerānietis) un vilku špics (kīshonds). Latvijā vislielāko popularitāti ieguvušas špicu mazākās šķirnes – vācu mazie špici un punduršpici. Vācu mazais špics augumā sasniedz 27 cm (+/-3 cm), arī tā purniņš ir nedaudz garāks. Savukārt punduršpics jeb pomerānietis ir mazākais no špiciem, un pieauguša suņa augums ir vien 21 cm (+/-3 cm). Tas valdzina daudzus ar simpātisko purniņu, kurš proporcionāli ir mazliet īsāks nekā vācu mazajam špicam. Protams, abi mazākie špici ir apveltīti ar krāšņu kažociņu, kurš var būt dažādās krāsās – viendabīgi melns, brūns vai balts, kā arī oranžs, pelēki ēnots (sudrabaini pelēks ar melniem vilnas matu galiņiem), krēmkrāsas, melns ar lāsumiem, divkrāsains (pamatkrāsa balta ar viendabīgiem plankumiem).
Dzīvespriecīgs un rotaļīgs, tomēr sardziņš
Neskatoties uz mazo augumu, špics ir aktīvs un rotaļīgs suns, kurš saglabā dzīvesprieku visa suņa mūža garumā. Potenciālajiem špicu saimniekiem jāņem vērā, ka špics ir ļoti sabiedrisks suns, kurš vēlēsies baudīt saimnieka klātbūtni un piedalīsies visās ģimenes aktivitātēs. Pretēji mītiem, špici labprāt apgūst jaunas lietas un ir viegli apmācāmi. Špiciem nav izteiktu medību instinktu, tādēļ tie labi sadzīvos ar citiem dzīvniekiem. Vēsturiski špicus izmantoja kā sargsuņus “zvaniņus”, kuri ar savu dzidro balsi brīdināja par iespējamām briesmām. Protams, vērīgais un modrais špica gars, gadu simtiem ejot, nekur nav pazudis. Špiciņiem ir raksturīga riešana un savas teritorijas sargāšana, tādēļ jau no mazotnes ieteicams nepieļaut nekontrolētu riešanu un slavēt kucēnu par klusēšanu, piemēram, ja kāds rosās kāpņu telpā vai zvana telefons.
Kuplais kažociņš jākopj
Špiciem ir skaists, bagātīgs apmatojums ar izteiktu apkakli un kuplu asti, kas cieši pieguļ mugurai, veidojot tipisku špica siluetu. Špica dubulto vilnu veido gari, taisni stāvoši akotmati un īsa, bieza, kokvilnai līdzīga pavilna. Protams, šāds kažociņš jākopj regulāri: reizi nedēļā jāķemmē, lai vilna nesaveļas, īpaši aiz ausīm, uz kakla (zem kakla siksniņas) un vēdera (padusēs un cirksnī). Vilnas maiņas periodos (parasti notiek divas reizes gadā) špics jāķemmē biežāk. Ieteicams reizi 2–3 mēnešos aizvest mīluli pie suņu friziera, lai speciālists izveido vieglu modelējošo griezumu. Aizrauties ar špica ķemmēšanu vai frizēšanu nevajag, jo tas var nevis uzlabot, bet tikai sabojāt špica krāšņāko rotu. Pareizas struktūras vilna pasargās mīluli gan no netīrumiem, gan no laikapstākļiem. Jāatgādina, ka špica kuplais apmatojums veidojas pakāpeniski līdz 2–3 gadu vecumam. Nav jābaidās, ka apaļīgais un pūkainais kucēns pēkšņi pārtop par “neglīto pīlēnu”, kad 3–4 mēnešos sākas kucēna vilnas maiņa.
Un kā ar veselību?
Špicam ir raksturīga izturība un ilgmūžība (nereti tie ir 14 un vairāk gadi). Lai arī kopumā špica veselību var raksturot kā labu, tam var būt raksturīgas maza izmēra suņu kaites, piemēram, patellas luksācija (problēmas ar ceļiem). Špiciņi ir ļoti aktīvi, tādēļ ne vienmēr saimniekiem izdodas savlaicīgi pamanīt šo problēmu. Klibošana, ejot solī vai ik pa laikam palecoties ar pakaļkājām, un citas diskomforta pazīmes pārvietojoties ir iemesls, lai apmeklētu veterināro klīniku. Špicu saimniekiem būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība arī mīluļa zobu kopšanai, actiņām un sirdsdarbībai.
Špics ir sabiedrisks, aktīvs, dzīvespriecīgs suns, kurš savu rotaļīgumu un labo noskaņojumu saglabā līdz sirmam vecumam. Labi apmācāms, apveltīts ar labu veselību un salīdzinoši viegli kopjams, špics ir ideāls kompanjons visai ģimenei.
Attēla avots: https://pixabay.com/photos/spitz-german-dog-animal-pet-white-2196874/