Trauksme, pastiprināts satraukums un stresa izpausmes skar ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus, tostarp suņus. Šāda uzvedība bieži vien rodas no apkārtējās vides ietekmes – piemēram, dzīvnieki, kas dzīvo patversmēs vai nepastāvīgos mājas apstākļos, var kļūt viegli uzbudināmi un stresaini. Dažiem suņiem šīs izpausmes ir iedzimtas, un dažos gadījumos tās var mazināt ar mērķtiecīgu darbu un rūpēm, pierādot, ka vide ir droša un mierīga. Taču reizēm tas ir arī suņa rakstura jautājums, ar ko īpašniekam jāsadzīvo.
Manam sunim ir izteikts stress un nervozitāte, kas izpaužas kā bailes, trauksmainība un reizēm arī reaktivitāte pret citiem. Suņa stresa iemesli var būt dažādi, taču tos ignorēt nevajadzētu, jo situācija var vai nu uzlaboties, vai pasliktināties. Ja pašam ar to tikt galā ir grūti, nevajag kautrēties un jākonsultējas ar profesionāli, kurš palīdzēs izprast suņa uzvedības cēloņus un ieteiks piemērotākās pieejas. Ir arī dažas drošas metodes, kuras var izmēģināt patstāvīgi, lai palīdzētu sunim justies mierīgāk.
Noguris suns ir laimīgs suns
Ir pierādīts, ka fiziskās aktivitātes ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā mazināt stresu, jo to laikā smadzenēs izdalās endorfīni. Noguris suns mazāk reaģē uz apkārtējo vidi un ir mierīgāks. Izvēlies drošu vidi, vēlams, bez cilvēkiem un citiem dzīvniekiem, lai suns justos komfortabli. Manuprāt, plašs mežs ir ideāla vieta aktivitātēm ar suni. Personīgā pieredze rāda, ka mans trauksmainais suns vislabāk nomierinās kopīgos skriešanas treniņos, īpaši sprinta intervālos. Suņiem ļoti patīk skriet, un ideāli, ja šo nodarbi var veikt kopā ar saimnieku. Esmu ievērojusi, ka maniem suņiem visvairāk patīk tieši intervāltreniņi, jo tajos man ir jāskrien īpaši ātri. Mans trauksmainais suns tieši sprintos turas man cieši blakus. Suņa trauksme bieži nozīmē uzbudinātu nervu sistēmu jeb “fight or flight” stāvokli un lieku enerģiju, kas neiztērēta var pārvērsties destruktīvā uzvedībā un ietekmēt mājokli, mantas vai suni pašu.
Ļoti svarīgs ir fizisks kontakts
Suņiem ir ļoti svarīga saikne ar saviem saimniekiem.
Runā ar savu suni, mīļo to. Suņu labbūtība ir lielā mērā atkarīga no tā, cik ļoti tiem pievēršam uzmanību. Suņi var kļūt arī depresīvi, ja saimnieks par tiem vairs nerūpējas un neizrāda uzmanību.
Fizisks kontakts nomierina, tāpēc, ja redzi, ka tavs suns sāk kļūt trauksmains, mierini to ar glāstiem, mierīgu balss intonāciju, savu klātbūtni un uzmanību.
Masāža
Atrašanās trauksmes stāvoklī nereti izraisa arī saspringumu muskuļos, un masāža ir viens no terapijas veidiem, kas noņem šo spriedzi. Sāc ar kaklu un gariem, viegli stingriem glāstiem virzies uz suņa astes sakni. Vienu roku turi uz suņa kā nomierinošu atbalstu, bet ar otru masē ķermeni. Ar laiku, iespējams sapratīsi, kura no visām ķermeņa daļām ir saspringtākā, un varēsi vairāk laika veltīt tieši šai zonai.
Speciālizēts apģērbs
Mūsdienās ir iespējams iegādaties speciālizētu t-kreklu vai džemperi, kuru, uzvelkot sunim, tas sajūt vieglu, siltu spiedienu. Apģērbs kalpo kā nepārtraukts apskāviens. Starp citu, šādu vesti izmanto arī dzīvnieku fizioterapijā.
Profesionāļa atbalsts suņu stresa pārvarēšanā
Lai palīdzētu sunim pārvarēt stresu, vispirms jāizprot tā cēloņi. Suņu speciālists varēs sniegt vērtīgus padomus un instrumentus, kā efektīvi rīkoties. Tā kā šādiem suņiem nereti ir grūti noturēt uzmanību, apmācības process prasa īpašu pieeju. Kinologs vai uzvedības treneris, kas specializējas stresa un baiļu mazināšanā, izstrādās individuālu un jums piemērotu apmācību plānu. Speciālists arī palīdzēs atpazīt agrīnos uzvedības signālus, ļaujot rīkoties savlaicīgi un novērst situācijas, kas varētu radīt risku pašiem vai apkārtējiem.
Dažreiz trauksmes un stresa mazināšanai suņiem var būt nepieciešama arī veterinārārsta palīdzība, lai izrakstītu nomierinošus medikamentus.
Tomēr ir būtiski šo problēmu risināt daudzpusīgi un nepaļauties tikai uz zāļu ietekmi.
Svarīgi ņemt vērā, ka darbs ar šādu suni var būt ilgstošs un nepārtraukts, taču pūles atmaksājas, jo katrs suns ir pelnījis mierīgu un pilnvērtīgu dzīvi.
Kad adoptēju savu suni, sākumā domāju, ka viņa vienkārši ir bikla, kā jau kucēni mēdz būt. Taču ar laiku sāku pamanīt kaut ko vairāk par parastu bailīgumu – viņas uzvedībā parādījās netipiska trauksme, kas nebija saistīta ar jebkādām pieredzēm manā aprūpē. Pieaugot parādījās arī fiziskas pazīmes, kas liecināja par nestabilu nervu sistēmu, piemēram, pastiprināta un ļoti ātra žokļa klabināšana un ādas raustīšanās. Dažreiz viņai vajadzēja vairākas minūtes, lai nomierinātos.
Līdz ar vecumu kļuva redzama arī reaktivitāte, īpaši situācijās, kas viņu pēkšņi pārsteidza vai izbiedēja. Reaktivitāte izpaužas agresīvā uzvedībā. Man ir paveicies, ka viņa nevienu nav sakodusi, bet ir bijuši gadījumi, kad viņa, skrienot pa mežu, pēkšņi uztrūkstas un metas virsū cilvēkam, aizstāvoties ar atņirgtiem zobiem un skaļu riešanu. Tāda uzvedība man nebija pieņemama, tāpēc mēs rūpīgi strādājām pie reaktivitātes mazināšanas, izmantojot dažādas apmācības metodes. Tagad, četru gadu vecumā, viņa lielākoties kontrolē šīs reakcijas, un mēs mājās un publiskās vietās esam sasniegušas stabilu progresu. Tomēr es joprojām rūpīgi vēroju viņas uzvedību, lai izvairītos no potenciāli bīstamām situācijām. Vienīgais, kas ir saglabājies, ir nervu sistēmas izraisītā reakcija – žokļa un ādas raustīšanās, bet tagad viņa to dara tikai tad, kad redz, kad bļodā viņai kārtoju sastāvdaļas vakariņām.