Bērns grib nobastot treniņu. Ļaut vai tomēr ne?

Ja gadās atkāpe no ierastā, piemēram, bērna paziņojums par nevēlēšanos apmeklēt treniņu, lielākoties pieaugušajiem tas rada satraukumu. Tā vietā, lai mierīgi noskaidrotu šāda paziņojuma iemeslus, visbiežāk tiek uzstādīti strikti ultimāti – “Bastot taču nedrīkst”, “Ko padomās treneris!”, “Ja nobastosi vienreiz, tad gribēsi vēl!” un citi.

Patiesībā ir tikai apsveicami, ka bērns spēj ieklausīties sava organisma vajadzībās un reaģē uz tām.

Kārlis Matisāns skaidro, ka treniņi gan fiziski, gan mentāli nogurdina: “Teikt, ka tā ir atbildīga rīcība – par katru cenu apmeklēt treniņus –, patiesībā ir bezatbildīgi, jo atpūtu vajag!”

Pirmais būtiskais jautājums – motivācija

Un tomēr – kāpēc vecākiem ir tik grūti pieņemt to, ka bērns kādā reizē vēlas izlaist treniņu? Šajā gadījumā ir svarīga motivācija jeb pamatojums, kāpēc nodarbību apmeklēšana vispār uzsākta.

Svarīgi noskaidrot:

• vai bērns treniņus apmeklējis ārējas motivācijas dēļ – tas bijis ilgstoši uzturēts vecāku stimuls;
• vai bērns uz treniņiem gājis savas iekšējās motivācijas vadīts – viņš sporto tāpēc, ka ir interese par šo sporta veidu vai fiziskajām aktivitātēm kā tādām, bijusi laba pieredze grūtību pārvarēšanā, ir kādi sasniegumi.

Lai bērns vēlētos apmeklēt treniņus un nesāktu tos bastot “tāpat vien”, ir svarīgi, lai šajās nodarbībās viņš varētu pierādīt sevi. Ne tāpēc, ka būtu ar kādu jāsacenšas, bet tāpēc, ka tas ir viens no dabas dotiem izpausmes veidiem gan puišiem, gan meitenēm. Panākumi fiziskajās aktivitātēs, sporta veidā, kurā bērns trenējas, kalpo kā motivators darīt vēl un vēl, lai sasniegtu aivien labākus rezultātus. Sevis dēļ!

Ko teikt reizēs, kad bērnam gribas bastot?

Labākais veids, kā palīdzēt mazajam sportistam nepazaudēt vai pat atgūt motivāciju turpināt darboties, ir salīdzinājums jeb atskats pagātnē. Vecāki var palīdzēt bērnam novērtēt viņa sasniegumus, ieguvumus, apmeklējot treniņus. Piemēram, kā viņš vadīja bumbu pirms pusgada un cik veikli to dara tagad. Vēl var salīdzināt izturību, noskrieto attālumu un tamlīdzīgi.

Tāpat bērniem patīk klausīties vecāku pašu pieredzē – kā viņiem pašiem kādreiz gājis treniņos.

Mamma vai tētis var pastāstīt, kā savukārt viņu vecāki lika iet uz treniņiem, lai gan bija nogurums. Pēc tam vēlams paskaidrot, ka tieši tāpēc tagad negrib likt bērnam par katru cenu apmeklēt treniņu, vienlaikus paskaidrojot, kādi būs zaudējumi, ja mazais sportists vairākas nodarbības izlaidīs. Citi būs trenējušies, iespējams, apguvuši pat jaunas iemaņas, bet viņš ne.

Ko noteikti neteikt bērnam

• “Treniņi ir saistības!” Tad rodas jautājums: kā saistības tās ir? Un pret ko? Visdrīzāk tās būs vecāku prātā uzbūvētas bērna saistības pret viņu gaidām. Jo vecāks ir izdomājis, ka, piemēram, viņa bērnam jābūt spožam basketbolistam vai futbolistam.
• “Jātrenējas, jo tas ir veselīgi!” Ne sākumskolas vecuma bērnam, ne arī pusaudzim šāds arguments nebūs efektīvs.
• “Tagad jāpārvar grūtības, un pēc daudziem gadiem būs redzams rezultāts!” Arī šāds teikums bērniem neko nenozīmē, jo gluži vienkārši viņiem vēl nav tādu spēju saskatīt sakarības tik plašā mērogā kā “tālā nākotnē” vai “pēc daudziem gadiem”, vai “kad tu būsi liels”.

Atceries!

Svarīgi ļaut bērnam brīvi izvēlēties – turpināt trenēties esošajā sporta veidā vai tomēr to nomainīt uz citu. Vecākiem der paturēt prātā, ka lielā mērā izvēles brīvību diktē ģimenē apgūtās vērtības. Ja paši būs sportiski, ievēros pareizu miega režīmu un citus veselīga dzīvesveida nosacījumus, tas kalpos kā labs piemērs bērnam. Arī tad, ja viņš izvēlēsies kādu citu nodarbi, kas nav saistīta ar fiziskajām aktivitātēm, bērns tik un tā atvēlēs laiku sportam.

Tātad – ļaut nobastot vai tomēr ne?

“Noteikti jā, ja vien tas nekļūst par ieradumu,” uzsver Kārlis Matisāns. Reizēs, kad bērns pauž vēlmi neapmeklēt treniņu, vecāki cieņpilni var pajautāt, ko tad viņš gribētu darīt šajā laikā. Vai arī piedāvāt, piemēram, doties garākā pastaigā vai izbraucienā ar riteņiem.

Bet reizēm ir jāļauj bērnam arī nedarīt neko!

Treneris piebilst, ka bērns var gribēt pārbaudīt, vai viņš drīkst negribēt.

“Ja ar iekšējo motivāciju viss ir kārtībā, tad – kāpēc ne? Vecāki šādā gadījumā var pat izteikt uzslavu par izvēli paņemt atpūtu, jo tas nozīmē, ka bērns “dzird” savu ķermeni un apzinās tā vajadzības,” “Rimi bērniem” eksperts iesaka.