Kā ģimenei izveidot patīkamu tradīciju – skriešanu visiem kopā?

Saprast bērna psiholoģiju
Pat ja vecāki ir lieli skrējēji, kas ikdienā no šīs aktivitātes gūst lielu prieku, nevajadzētu iedomāties, ka savu sajūsmu uzreiz izdosies pielipināt bērniem. Bērniem ir citāda uztvere – tas, kas patīk pieaugušajiem, viņiem ātri kļūst garlaicīgs. Vajadzētu ņemt vērā, ka bērniem fiziskā izturība ir jātrenē, viņi nevar ātri noskriet lielus gabalus. Jebkura pārslodze un diskomforts rada pretreakciju un nevēlēšanos sevi tam pakļaut. Tāpēc būtisks ir pozitīvs vecāku atbalsts. Bērniem arī uzmanība nav tik noturīga kā pieaugušajiem, viņi vēlas, lai nodarbes nebūtu monotonas un vienmuļas, lai var pārslēgt uzmanību, lai būtu interesanti. Tas jāņem vērā, arī uzsākot jaunas sportošanas tradīcijas.

Kur skriet?
Kad vakari ilgi ir gaiši un bērniem nav jāpavada garas stundas pie skolas mājasdarbu pildīšanas, labi nepaslinkot un tuvējā parka vietā skriešanai izvēlēties kādu mežu. Bērniem tas ir ļoti svarīgi, lai nemitīgi acu priekšā neatkārtotos viena un tā pati bilde. Mežā ir mainīgs reljefs – te jāuzskrien augšā, te lejā, te jānogriežas kādā līkumā, te var skriet blakus vai “mīt uz papēžiem” šaurās taciņās. Tas vienmēr būs interesantāk, nekā skriet pa asfaltētu taisnu ceļu vai parku, kur jau zināms, ko aiz katra līkuma var ieraudzīt.
Papildus jāņem vērā, ka mūsdienās daudziem bērniem sēdošā dzīvesveida dēļ ir nepietiekami attīstīta pēdas muskulatūra. Zemes ceļš ir mīkstāks par asfaltu, tas labāk absorbēs skrējiena soļus. Pastāvīgi mainīgā ceļa segums liks pēdai strādāt dažādās pozīcijās (skrējiens kalnā un lejā, sāniskā slīpumā, uz cietākas pamatnes un sūnās). Tāpēc mainīgais reljefs būs lietderīgs papildinājums.

Mūsdienās daudziem bērniem sēdošā dzīvesveida dēļ ir nepietiekami attīstīta pēdas muskulatūra.

Kā skriet?
• Milzīga kļūda ir neieklausīties un neņemt vērā katra bērna fiziskās spējas. Ātrākais veids, kā nokaut bērnā motivāciju, ir skriešanu padarīt par obligātu un noteikt tempu, kādā būtu jāskrien. Tā nevajadzētu rīkoties! Lai bērns vai pusaudzis skrienot justos komfortabli, svarīgi uzturēt tādu tempu, lai visi skrējiena laikā spētu sarunāties, – skābekļa patēriņam slodzē jābūt mērenam un slodzei jābūt aerobajā zonā. Ja kāds aizelšas, skriešana ir par ātru! Kolīdz bērns ir aizelsies, temps jāsamazina vai jāpāriet uz soļošanu. Soļojot ieelpā rokas vajadzētu pacelt uz augšu un izelpā ļaut tām atbrīvoties, nepieciešamas šādas 5–10 izelpas. Tas palīdzēs ieelpot vairāk skābekļa.
• Ik pa laikam bērnam labi pajautāt, vai viņam ir viegli elpot. Bērniem nevajadzētu prasīt: vai tev jau kaut kas sāp? Bērni bieži var kļūdīties savu sajūtu noteikšanā, vēl jo vairāk, ja slodze ir par augstu. Ja vecāki uzdod jautājumu apgalvojuma formā, bērns, iespējams, atbildēs apstiprinoši, lai arī nepamatoti.
• Ja ģimenē ir vairāki bērni, skrienot katram būs savs komfortablais temps. Tas nozīmē, ka temps, kas būs piemērots vecākajiem, par ātru var izrādīties jaunākajiem bērniem. Kā rīkoties? Tā, kā mērķis ir gan sportot, gan ģimenei pavadīt laiku kopā, risinājums varētu būt šāds. Ātrākie ik pa laikam izmet kādu cilpu pa sānu ceļu un, kad jūt, ka vajag tempu samazināt, atgriežas pie pārējiem. Šajā laikā visi atkal satiekas, skrienot parunājas. Tāpat vecākie bērni var paskriet uz priekšu, ieraudzīt mežā kādas zīmes, atgriezties pie jaunākajiem un sacīt: kad skriesiet tālāk, jums jāpamana, piemēram, koks ar līku stumbru. Katrs jauns uzdevums skriešanu padara tikai interesantāku.
• Ja kādam no ģimenes tomēr parādās, piemēram, duršanas sāpes sānā, jāsāk soļot un vienmērīgi elpot, līdz diskomforts pāriet. Starp citu, sākotnēji, kamēr ķermenis vēl nav adaptējies, labi ik pēc piecām minūtēm pāriet uz soļošanu un tad atkal skriet. Šāda intervālu slodzes maiņa palīdz izvairīties no pārslodzes un vieglāk saprast savas sajūtas.
• Jāatceras, ka bērns var ļoti ātri noskriet tikai 10–30 sekundes, pēc tam viņam krasi būs jāsamazina temps. Ja gribas azartiskāk paskriet, var bērnu aicināt noskriet līdz pirmajam kokam un tad atkal soļot, taču nevar viņam teikt: skrienam uz ātrumu līdz mūsu mašīnai, ja tā nolikta tālu. Šādi bērns var ātri pazaudēt vēlēšanos kopā ar ģimeni piedalīties šādās aktivitātēs.

Ja kādam no ģimenes tomēr parādās, piemēram, duršanas sāpes sānā, jāsāk soļot un vienmērīgi elpot, līdz diskomforts pāriet.

Vai skriešana piemērota visiem?
• Skriešana ir pietiekami vienkārša kustība, un ķermenis pie regulāras slodzes adaptēsies pietiekami viegli. Svarīgi vadīties pēc principa – skriet biežāk un īsākas distances, nevis retāk un ilgāk. Vecākiem noteikti jāņem vērā bērna veselības stāvoklis, kā arī stājas īpatnības. Ja bērnam ir novērotas nepilnības stājā, gurnos, ceļgalos vai pēdās, vislabāk būtu konsultēties ar fizioterapeitu, jo vairumā gadījumu, regulāri izpildot pielāgotus vingrojumus, var veikt ievērojamas veselības korekcijas. Ja ir noteikti vingrojumi, kas jāizpilda, to var izdarīt pirms skriešanas, tās laikā un arī pēc. Vairums vingrojumu ir balstīti uz pareizas kustības veikšanu, tāpēc arī to integrēšana skriešanā/soļošanā ļaus bērnam attīstīt pareizu kustību stereotipu.

Kopā jautrāk!
Ir vēl kāds svarīgs aspekts, ko labi ņemt vērā. Bērnam ārkārtīgi būtiska ir socializēšanās. Nereti viņam gribas, lai apkārt būtu bariņš cilvēku, kas nav tikai vecāki, brāļi un māsas. Turklāt nereti vecāku rosinājumu skriet bērns uzņem “gariem zobiem”, kamēr sveša cilvēka aicinājums rada interesi. Svešu cilvēku klātbūtnē bērni ir arī disciplinētāki. Tāpēc ļoti labs risinājums ir savākties divām vai trim draugu ģimenēm, no kurām kāda mamma vai tētis kļūst par grupas vadītāju. Šādos gadījumos bērni ļoti labprāt seko svešās mammas vai tēta norādījumiem, savukārt viņu atvases – pārējai grupai. Parasti kopā skriet ir arī jautri, un tieši patīkama kompānija ir tā, kas bērnos rada vēlmi skriet atkal un atkal.

Lai izveidotu skriešanas tradīciju, vecākiem vajadzētu būt izdomas bagātiem, spēt iejusties bērna lomā, lai skriešanu un arī citas sportiskās nodarbes padarītu visiem saistošas un interesantas.