Kā saprast, ka bērnu vajag virzīt profesionālajā sportā

Bērna degsme un iniciatīva

Galvenais kritērijs tam, ka bērnam sports tiešām varētu būt profesija, ir tas, ka viņam pašam ir ļoti liela interese par to.

Saprotams, var nebūt tā, ka bērns dažu gadu vecumā uzņemas tādu iniciatīvu, lai paņemtu vecākus pie rokas un teiktu – vediet mani uz futbola pulciņu!

Atslēgas vārdi ir nerimstošs entuziasms, kas izpaužas sadzīviskās situācijās.

Piemēram, bērnam tik ļoti patīk spēlēt basketbolu, ka katru mīļu brīdi viņš bumbu mētā grozā vai kādā citā imitētā grozā – kastē, spainī vai pat izlietnē.

“Ja bērnam vienkārši patīk šī konkrētā darbība, piemēram, mest bumbu grozā vai spert to vārtos, vecāki redzēs, ka bērns to dara it visur – sēžot uz podiņa, ejot pastaigā vai pārvietojoties telpās,” teic Kārlis Birmanis un piebilst, ka šāda iniciatīva tik un tā nav garantija, ka bērns būs profesionāls atlēts. Taču, ja tā ir tik liela degsme darīt vienu lietu atkārtoti, ir vērts dot iespēju izmēģināt sevi šajā sporta veidā.

Brīvprātības princips

Noteikti vajadzētu atcerēties, ka bērna degsmei jānāk brīvprātīgi – bez maldiem un pierunāšanas. Piemēram, ja vecāki mudina viņu mest bumbu grozā un piedāvā par to saldējumu, tā nav uzskatāma par dabīgu degsmi. Runa ir par motivāciju – ja bērnam ir spēcīga iekšējā motivācija, viņam būs vieglāk pievērsties sportam profesionāli.

Cik gados var pamanīt, ka bērnu varētu virzīt sportā?

Nav noteikta vecuma, kad tas būtu jāizlemj, – tas var būt divgadnieks, bet var būt arī 11 gadu vecs bērns, kas izrāda dedzīgu interesi par kādu sporta veidu. Iespējams, viņš jau būs izmēģinājis vairākus sporta veidus, līdz atrod to, kas aizrauj pašu.

Kas pamana talantu – vecāki vai treneris?

Degsmi un interesi visbiežāk pirmie var pamanīt vecāki, taču sportista tehniskās spējas un emocionālo noturību labi pārzina treneris.

“Treneris parasti labi pārzina savus audzēkņus un ir tas, kas vislabāk redz viņus dažādās situācijās – gan brīvākā treniņu gaisotnē, gan tad, kad tiek imitēta sacensību spriedze, gan īstās sacensībās.

Treneris arī vislabāk pamanīs nepilnības, taču tā ir lieliska iespēja strādāt ar vājākajiem ķēdes posmiem,” stāsta eksperts.

Viņš arī uzsver, ka visām iesaistītajām pusēm ir jāspēj ļoti labi sadarboties, lai bērnam sportošana gan nestu rezultātu, gan būtu fiziski un emocionāli veselīga.

Izdegšanas risks

Pirms izlemt, ka vērts bērnu virzīt profesionālajā sportā, jāapzinās, ka šī ir joma ar augstu izdegšanas risku. Īpaši bērnam augot, notiek dažādi fiziskās attīstības lēcieni, tāpēc ir ļoti svarīgi nodrošināt apstākļus, lai viņš būtu vispārēji attīstīts un veselīgs.

“Jā, tas izklausās sarežģīti, bet ir būtiski. Tā ir kā bāze, kas jāuzkrāj daudzu gadu garumā. Talants – tas ir ļoti labi, bet ar to vien īsti nekas nesanāk.

Vispārējā sagatavotība ir tas lielais mājas darbs, ko neviens neredz atlētiem, kas stāv uz pjedestāla.

Regulārs, veselīgs miegs; dzīvesveidam atbilstošs uzturs; regulāri dažādi treniņi,” stāsta Kārlis Birmanis, uzsverot, ka šajā procesā ļoti svarīgi saglabāt veselo saprātu vecākiem un atlētam saņemt emocionālo atbalstu – no ģimenes, treneriem, draugiem.

Mentālā gatavība un mērķis

Nav noslēpums, ka arī mentālā gatavība un emocionālā noturība ietekmē cilvēka nervu sistēmu, bet nervu sistēma koordinē ķermeni, līdz ar to sportista mentālais stāvoklis var ietekmēt spēju pieņemt lēmumu pietiekami ātri un precīzi reaģēt.

Tāpat eksperts uzsver skaidra mērķa nepieciešamību – jābūt vīzijai par to, kur jaunais atlēts vēlas nokļūt. Vienlīdz svarīgi, lai mērķis būtu izpildāms un liels. Jo vērienīgāks mērķis, jo vērienīgāka kapacitāte darba spējām.

Turklāt labi, ja mērķis nav piekalts laika robežai, jo sākotnēji nav iespējams aprēķināt, cik ātri sportists var sasniegt noteiktus rezultātus.

“Es ieteiktu neierobežot savu skatījumu uz to, ko atlēts vēlas sasniegt. Vienīgais veids ir ieguldīt visu iespējami labāko un ticēt, ka tas dos iespējami labāko rezultātu,” sapņot lielus sapņus mudina Kārlis Birmanis.