Mammu, gribu iet citā treniņā!

Lai arī kā mums, vecākiem, šķistu, ka nevar taču katru gadu un pat ne reizi divos trijos gados mainīt sporta pulciņu, tomēr bērnam var būt citi uzskati. Vien ļoti retajam būs mērķis reiz startēt olimpiādē, tāpēc viņš neredzēs neko citu un lielu daļu sava laika veltīs cītīgiem treniņiem vienā sporta veidā.

Ir normāli un pieņemami, ka bērns vēlas izmēģināt te vienu, te otru sporta veidu, un tāpēc ir gatavs teju katru gadu mainīt sporta pulciņu.

Galvenais zināt, kāpēc viņš to dara un ko vēlas sasniegt vai iegūt, trenējoties konkrētajā jomā. “Taču izvirzītajam mērķim jābūt izpildāmam,” saka Kārlis Birmanis un piebilst, ka vecāku uzdevums ir nevis nosodīt bērnu par viņa nepastāvību, bet gan paskaidrot, kas viņu var sagaidīt, uzsākot jaunās sporta gaitas.

Ar ko jārēķinās, uzsākot ko jaunu?

• Iejušanās jaunā vidē

Vispirms jāņem vērā, ka būs vajadzīgs laiks, lai iejustos jaunā vidē, kas ietver gan attiecības ar komandas biedriem, treneriem, kā arī izmaiņas ikdienas grafikā un dažkārt arī pierašanu pie specifiska inventāra, kas raksturīgs tikai konkrētajam sporta veidam.

“Ja bērns iepriekš nodarbojies ar sporta veidu, kur dominējoša bijusi kāju veiklība, bet tagad vajadzīga roku veiklība, piemēram, kā volejbolā vai basketbolā, tad viņam jāpaskaidro, ka būs vajadzīgs laiks šīs prasmes apgūšanai,” uzsver treneris.

• Straujais progress sākumā

Otra būtiska iezīme, par kuru nedrīkst aizmirst, ir straujais progress sākumā, apgūstot jaunas prasmes. “Pirmajā nedēļā, piemēram, bērnam izdosies bumbu trāpīt līdz grozam, otrajā – līdz stīpai un ik pa laikam iekšā grozā, trešajā nedēļā viņš vēl vairāk spēs izdarīt. Tāpēc, ja bērns ir gana pacietīgs cauri nedēļām doties šajā jaunajā izaicinājumā, viņš pamanīs progresu.

Ir jauki piedzīvot kaut ko jaunu un gūt panākumus, bet pēc kāda laika šie panākumi vairs nebūs tik acīm redzami,” brīdina Kārlis Birmanis.

“Taču tas ir normāli, jo cilvēks nevar katru nedēļu skriet arvien ātrāk un ātrāk, tā mēs skrietu ātrāk par automašīnām. Tāpat ir treniņos. Apgūstot jaunas iemaņas, salīdzinot ar neko, jebkas ir vairāk, un bērns to redz.”

Ieejot jaunā vidē, sākumā tas ir izaicinoši, tad seko gandarījums, ka izaicinājums ir pārvarēts, pēc tam ir gandarījums, ka lietas sāk sanākt arvien labāk, un tad pienāk brīdis, kad panākumi vairs nav tik acīm redzami. “Tas nenozīmē, ka slikti iet, nē. Bērnam joprojām sanāk labāk nekā iepriekšējā reizē, tikai progress kļūst lēnāks. Pienācis posms, kad galvenais ir trenējošais efekts jeb apgūto prasmju nostiprināšana, pilnveidošana. Savukārt tam nepieciešama treniņu regularitāte,” teic Kārlis Birmanis.

Kāpēc bērns grib mainīt sporta pulciņus?

Trenera novērojumi liecina, ka tie bērni, kas mēdz pāriet no viena sporta veida uz citu, apmēram pusotru gadu bijuši vienā vidē, “riktīgi izlikuši sevi, un tad kaut kas ir apstājies”. Kārlis Birmanis min, ka šiem bērniem ir interesanti tik ilgi, kamēr ir izaicinājumi:

“Bet patiesais izaicinājums sportā un arī dzīvē ir turpināt darīt pat tad, ja, salīdzinot ar iepriekšējo nedēļu, vairs nav spilgti redzama progresa.

Tas ir iekšējās motivācijas jautājums, kāpēc es to daru. Ja tādēļ, lai apliecinātu, ka man kaut kas sanāk, tad brīdī, kad tam vairs nebūs tik spilgta apstiprinājuma, bērnam sāks palikt garlaicīgi.”

Tāpat bērnam ir nepieciešams atbalsts, un vecāku galvenais pienesums ir, lai viņu atvase uztver lietas viegli. Kā saka treneris, nereti vecāki kļūdaini cenšas uzspiest, lai taču vismaz vienā lietā bērns ir labs! Labāk tā nedarīt, bet gan atbalstīt viņa izvēles, visu laiku skaidrojot, kādi izaicinājumi viņu var sagaidīt u. tml.

Kā tomēr motivēt turpināt iesākto?

Visiedarbīgākais līdzeklis ir norādes uz ieguvumiem, veicot fiziskās aktivitātes. Piemēram, ja bērns kādu laiku nav apmeklējis treniņus, tad viņš arī izjūt kādas sekas – nevar vairs tik ātri paskriet, nav tik veikls bumbas ķeršanā u. tml. Norādot uz šīm lietām, galvenā motivācija ir radīt bērnam vēlmi sportot, piemēram, trīs reizes nedēļā tāpēc, ka tad viņš jūtas labi fiziski, viņam ir labākas prāta spējas, tātad vieglāk padodas mācības, viņam ir spēcīgs ķermenis utt.

Kārlis Birmanis gan vēlreiz uzsver: “Taču nav nekas slikts, ja reizi gadā tiek nomainīts pulciņš.

Bērns būs pamēģinājis vairākas lietas, nesagaidot no sevis, ka būs labāks par tiem, kuri konkrētajā sporta veidā trenējas, piemēram, piecus gadus.

Toties viņš zinās, kā noturēt nūju, noķert florbola bumbiņu, iedot piespēli, un varēs iesaistīties, kad tas būs vajadzīgs. Visiem nav jābūt profesionāļiem vienā jomā, tā ir šaura niša.”