Populārāko ziemas sporta veidu riski

Dažādās vecuma grupās ir dažādi riski, kas var ietekmēt gan ziemas aktivitāšu komfortu un gandarījumu, gan drošību. Te ir arī runa par svarīgo vecāku lomu bērnu izglītošanā un par uzvedību un attieksmi pusaudžu gados. Tāpat arī katram sporta veidam ir savi riski, kas vecākiem, pirms bērns sāk ar kādu no tiem nodarboties, jāņem vērā.

Pašiem mazākajiem – nepiemērots apģērbs vai inventārs
Mazajiem bērniem, kas jau runā, bet, iespējams, vēl neprot savas vajadzības izteikt vārdos tik precīzi, var būt grūtības vecākiem izstāstīt, ja viņiem kaut kas no apģērba vai inventāra ir neērts. Tāpēc vecākiem ir smalki jāzina, kāda izmēra inventārs būs komfortabls viņu bērniem un kā pārliecināties, vai tas ir par lielu vai par mazu. Mazajiem būs grūti vecākiem izskaidrot savas sajūtas, ko rada neatbilstoša izmēra inventāra izvēle, jo viņi vēl neorientējas sajūtās un nezina, kā jājūtas “normālos” zābakos.
Piemēram, jaunie mammas dārgi pirktie zābaki, kas apzīmēti ar iecienītāko animācijas filmu varoņiem, mazliet spiež pirkstus – tātad berzīs. Bet mazulis vēl nav pieredzējis sajūtas ar noberztiem pirkstiem apavu mazā izmēra dēļ. Viņam ir svarīgi paturēt ar mīļākajiem varoņiem noformētos zābakus, tāpēc pēc desmit minūtēm mazais teiks: “Man nepatīk slēpot” (jo spiež zābaki), bet ne to, ka zābaki neder, jo tad tos viņam vairs nedos. Slēpot mācīšanās prieks var būt sagandēts nepareiza izmēra zābaku dēļ, bet no zābakiem šķirties negribas.

Traumu risku samazinās atbilstoša izmēra inventāra un apģērba izmantošana, un noteikti pirms katras fiziskas aktivitātes ir nepieciešama iesildīšanās.

Gravitācijas iepazīšana
Skolas vecumā bērni turpina apgūt pasauli un vidi, tajā skaitā reljefu, paātrinājumu un neizbēgamo gravitācijas pievilkšanas spēku. Apmēram 7–11 gadu vecumā turpina attīstīties tādas fiziskās īpašības kā atsevišķu locekļu (roku un kāju) vienlaicīga koordinācija. Ja kustīgu citu priekšmetu pārvietošanās ātrumu un attālumu bērni sāk praktizēt, piemēram, komandu spēlēs skolā metot, ķerot utt., tad paši savu pārvietošanās ātrumu un trajektoriju viņi piedzīvo, iespējams, pirmo reizi, kad apgūst jaunus ziemas sporta veidus. Bērniem šajā vecumā neuzmanības kļūdas ir biežas, un no tām pasargāt nav iespējams, tāpēc vecākiem jānovērtē situācija, lai mazinātu nopietnu traumu risku, bet jāpatur prātā, ka nelieli kritieni un zilumi diemžēl ir daļa no dzīves pieredzes un augšanas.

Aizsarglīdzekļu lietošana
Ļoti svarīgi, mācoties jaunu sporta veidu, ir rūpēties par bērnu drošību, lietojot individuālos aizsarglīdzekļus (ķiveri, elkoņsargus, cimdus utt.). Vecākiem vajadzētu gādāt, lai pieredzes krāšana notiek piemērotā vidē. Piemēram, slidošanu apgūt piemērotāk būtu slidotavā, nevis uz grubuļaina vai saplaisājuša aizsaluša dīķa ledus, kuram biezums ir mainīgs, turklāt krastā pie niedrēm tas ir trausls.
Mācoties slidot, ir vērts vilkt biezākas drēbes, lai kritieni ir mīkstāki. Tāpat slēpot labāk mācīties instruktora pavadībā, jo speciālists apmāca gan to, kā nekrist, gan – kā krist pareizi. Svarīgi ir mācīties vietā, kur jaunajam censonim nedraud citi sportisti, piemēram, pieredzējuši pieaugušie, kas sasniedz diezgan lielu ātrumu un rada risku pagrūst vai uztriekties bērnam, kas vēl tikai mācās.

Vecākiem ir smalki jāzina, kāda izmēra inventārs būs komfortabls viņu bērniem un kā pārliecināties, vai tas ir par lielu vai par mazu.

Pusaudžiem – pārgalvība un vēlme sevi pierādīt
Pusaudži var būt jau ļoti nosvērti un zinoši, ko un kā grib sasniegt. Taču jaunieši savā jaunības maksimālismā var būt arī ar izteiktu vēlmi pierādīt, ko var. Vecākiem ir vērts saprast, kam jaunietis grib ko pierādīt. Sev vai kādam no ģimenes locekļiem, vai, iespējams, attaisnot vecāku liktās cerības sasniegt labāko rezultātu. Vai varbūt kādam no draugu kompānijas, bet, iespējams, lai savu veikumu publicētu internetā. Ja vēlme kaut ko pierādīt ir kādam no vecākiem vai draugu lokā, tad traumu riski nav meklējami sporta veidā, bet gan uzvedības modelī un attieksmē. Drosmīga vai reizēm pārgalvīga rīcība ir pašapziņas izpausmes veids. Tā ir svarīga personības veidošanās procesā, taču ir jāizvērtē, vai un cik bīstami ir riski.

Biežākās traumas kalnu slēpošanā:
• sadursmes ar citiem (paša izraisītas vai citu uztriekšanās);
• plaukstu un elkoņu locītavu sasitumi, galvas sasitumi;
• noberztas kājas zābakos, nosalušas rokas;
• ceļu locītavu traumas;
• kritieni ar pacēlāju.

Biežākās traumas snovbordā:
• sadursmes ar citiem (paša izraisītas vai citu uztriekšanās);
• galvas sasitumi, krītot atmuguriski;
• plaukstu, elkoņu, plecu, gurnu sasitumi;
• kritieni ar pacēlāju.

Traumas ledus slidošanā:
• locītavu sasitumi un kaulu lūzumi.

Traumas skriešanā un citos jau minētajos sporta veidos:
• sastiepumi, saaukstēšanās un citi nosaluša cilvēka veselības riski, neuzmanības kļūdas, pat ja sportošanas tehnika ir apgūta.

Lai izvairītos no traumām
Traumu risku samazinās atbilstoša izmēra inventāra un apģērba izmantošana, un noteikti pirms katras fiziskas aktivitātes ir nepieciešama iesildīšanās. Tāpat ir ieteicams ikvienam vecākam un pusaudzim izmantot instruktora pakalpojumus, lai apgūtu tehniski sarežģītus sporta veidus. Pat viena nodarbība ar instruktoru ievērojami mazinās traumu riskus un arī ģimenes strīdus. Instruktori un treneri ir apmācīti un apguvuši profesionālu komunikācijas veidu, kas bez liekām emocijām ļauj pateikt atbilstošo norādi īstajā brīdī. Tas ir ieteikums ģimenes ziemas prieku uzlabošanai.