Vasaras sporta nometne – vai nebūs par grūtu?

Galvenais – justies droši

Apsverot iespēju bērnu sūtīt uz sporta nometni, pats svarīgākais būtu objektīvi izvērtēt, kā viņš jūtas bez vecāku klātbūtnes un cik ilgi ir gatavs šādi pavadīt laiku. Kāds to grib un spēj jau piecu gadu vecumā, cits – tikai septiņos astoņos gados, stāsta fitnesa treneris un “Rimi Bērniem” eksperts Kārlis Birmanis.

Mazākiem bērniem piemērotākas būs dienas nometnes, kas ļauj mammu un tēti satikt regulāri. Lai bērni jaunajā vidē justos droši, viņiem nepieciešams adaptācijas periods līdzīgi kā, sākot apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi. Pirmajā reizē vecākiem vajadzētu aiziet līdzi un dažas stundas pavadīt kopā ar savu atvasi.

Ja bērns jutīsies droši, viņš būs atvērts pasaulei un gatavs apgūt visu jauno. Ja drošības sajūtas nebūs, viņam liksies, ka nepieciešams sevi aizsargāt. Tas izraisa noslēgtību un bailes, kas savukārt paralizē smadzeņu darbību un liedz uztvert jaunu informāciju.

Tikai tad, kad bērns pieredzējis uzturēšanos dienas nometnē un zina, ko tas nozīmē, viņam var piedāvāt apmeklēt, piemēram, nedēļu ilgu diennakts sporta nometni.

Vai nebūs par grūtu?

Izvēloties sporta nometni, kuru bērnam apmeklēt, ieteicams pievērst uzmanību ne tikai saturam, virzienam, bet arī norādītajam vecumposmam. Tā kā programmu parasti sastāda pieredzējuši praktiķi, viņi noteikti būs padomājuši par to, lai uzdevumi dalībniekiem nav par grūtu vai slodze – par lielu.

Ja aprakstā minēts, ka nometne paredzēta bērniem no septiņu gadu vecuma, tas nozīmē – organizatori rēķinās, ka dalībniekiem ir vai nu pirmsskolas izglītības iestādes, vai skolas pieredze. Atkarībā no tā tiek veidota programma, saturs un komunikācijas forma.

Lai pārliecinātos, ka nometne ir atbilstoša bērna spējām un prasmēm, vecākiem ieteicams pirms pieteikšanās sazināties ar organizatoriem un izrunāt visus interesējošos jautājumus. Tas ļaus arī saprast, vai personāls ir gatavs strādāt ar konkrēto bērnu.

Svarīgi gribēt pašam

Piedāvājot bērnam apmeklēt sporta nometni, svarīgi veidot un nostiprināt viņa iekšējo motivāciju. Tā var būt pat svarīgāka nekā lēmums, ko no visa plašā klāsta izvēlēties. Ja to, lai bērns apmeklē sporta nometni, gribēs tikai vecāki, mazais sākotnēji var censties būt ērts, pielāgoties viņu uzstājīgumam un darīt, ko pieaugušie vēlas. Taču brīdī, kad mamma vai tētis gribēs, lai pats bērns to vēlas, var sekot vilšanās – kā tad tā? Kāpēc vairs negribi, ja iepriekšējās četras reizes gribēji? Atbilde ir vienkārša – tāpēc ka toreiz gribēja vecāks, nevis pats bērns.

Ideālā gadījumā lēmumu par to, kuru sporta nometni apmeklēt, var ļaut pieņemt bērnam pašam. To vēlams respektēt un nenoniecināt.

Par noteikumiem jāinformē laikus

Situācijas ģimenēs, protams, ir dažādas. Ja pastāv nepieciešamība bērnu atstāt citu pieaugušo uzraudzībā un kā izeja apsvērta iespēja nogādāt viņu nometnē, var skaidrot, ka tādi šoreiz ir noteikumi.

Tas var būt arī kā darījums. Ja nedēļu iepriekš mājās ciemojas radu bērni un ir iespēja laiku pavadīt pēc sirds patikas, pēc tam jāizpilda savs pienākums, kas šoreiz ir nometnes apmeklējums. Par šādiem noteikumiem gan bērnu vajadzētu informēt savlaikus.

Iepazīstinot ar piedāvājumu, pieaugušajiem to vajadzētu darīt objektīvi, bez manipulēšanas ar faktiem. Pieejai vajadzētu būt pozitīvai. Tas nozīmē aktualizēt lietas, kas ir svarīgas bērnam, bet “neaizmirst” informēt arī par pārējo nodarbību klāstu. Ja uz vietas bērns savām acīm ieraudzīs ko citu nekā sapratis no vecāku teiktā, jau nākamajā dienā viņš paziņos, ka grib mājās.

Ja bērna pirmā pieredze nometnē būs pozitīva, visticamāk, viņš ko līdzīgu vēlēsies piedzīvot arī nākamajā gadā.