Viens no biežākajiem jautājumiem, ar kādu vecāki vēršas pēc padoma pie uztura speciālistiem, ir – bērns ēd ļoti maz vai ļoti ierobežotu produktu klāstu. Vai par mazēdāju kļūst vai arī jau piedzimst?
Ir vecāki, kas uzskata, ka viņu bērns jau tāds piedzima, jo arī zīdaiņa vecumā ēda ļoti maz, stāsta “Rimi bērniem” eksperte, sertificēta uztura speciāliste Olga Ļubina. Tomēr lielākā daļa mazuļu par mazēdājiem kļūst trīs iemeslu dēļ.
1. Negatīva piebarošanas pieredze
Nereti vecāki un vecvecāki pret piebarošanu izturas pārāk emocionāli, piemēram, ļoti pārdzīvo, ja mazulis ēd nekārtīgi, sasmērējot gan pats sevi, gan apkārtējo vidi. Reizēm gadās, ka pieaugušie rājas uz bērnu, jo viņš ēdienu spļauj ārā vai spēlējas ar to. Vēl negatīvu piebarošanas pieredzi var radīt tas, ka vecāki vai aprūpētāji pārāk uzstājīgi cenšas iebarot “vēl vienu karotīti”, kaut mazulis vairs negrib. Tā rezultātā bērns var atteikties ēst pavisam.
2. Bailes no nezināmiem produktiem un ēdieniem
Ap pusotra gada vecumu bērniem parādās neofobija jeb bailes no nezināmiem produktiem un ēdieniem. Parasti tā ilgst līdz četriem gadiem, bet dažos gadījumos pat līdz sešiem vai septiņiem.
Šī fobija attīstās, lai pasargātu bērnu no saindēšanās.
Mazulim kļūstot aktīvākam, sākot staigāt un paliekot mazāk atkarīgam no vecākiem, mazinās risks norīt kaut ko, kas nav ēdams.
Uzsākot skolas gaitas, neofobijai vajadzētu sarukt. Taču var būt gadījumi, kad šajā vecumā situācija vēl vairāk pasliktinās. Ja vecāki turpina bērnam spiest ēst to, ko pats negrib, viņš saprot, ka, atsakoties no ēdiena, ar mammu un tēti var manipulēt.
No tā nākotnē var attīstīties ēšanas traucējumi. Lai no tā izvairītos, vecākiem vajadzētu mainīt savu attieksmi pret pārtikas uzņemšanu.
3. Našķēšanās starp ēdienreizēm
Reizēm vecākiem tikai liekas, ka viņu bērni ir mazēdāji, jo pamatēdienreizēs uzņem maz pārtikas. Taču viņi neredz vai neievēro, ka maltīšu starplaikos mazais bieži našķējas ar konfektēm, cepumiem, apēd kādu maizīti. Līdz ar to arī veidojas situācija, ka tad, kad vecāki uzliek galdā šķīvi ar zupu, bērns apēd tikai dažas karotes. Bet pēc pusstundas jau atkal skrien uz virtuvi pēc kāda cepuma, augļa, sulas vai glāzes piena.
Kā saprast, vai aizdomām ir pamats?
Lai vecāki varētu saprast, vai viņu meita vai dēls tiešām ir mazēdājs, “Rimi bērniem” eksperte iesaka vispirms veikt pierakstus, piefiksējot visu, ko bērns dienas gaitā apēd un izdzer.
“Arī mazs cepumiņš vai auglis skaitās! Izdzerts ūdens un sula arī,” piebilst Olga Ļubina.
Ja arī pēc uztura dienasgrāmatas aizpildīšanas vecākiem joprojām šķiet, ka bērns ēd par maz, nākamais solis būtu analizēt, kādā vidē un veidā tiek ieturēta maltīte. Uzmanību vajadzētu pievērst šādiem jautājumiem:
- kā jūs kā vecāki vai aprūpētāji izturaties pret bērnu ēdienreizes laikā;
- vai neesat pārāk nervozi;
- vai neliekat bērnam pārāk lielu porciju.
Pārāk liela ēdiena porcija vai arī ēdiens, kas nav saprotams, bērnus var biedēt. Viņiem labāk patīk redzēt, no kā sastāv maltīte. Respektīvi, mazuļi daudz labāk ēdīs lielos gabalos sagrieztus nekā sarīvētus vai sagrieztus un kopā samaisītus dārzeņus.
Ko nevajadzētu darīt
- Ja bērns nevēlas ēst, pieaugušajiem nevajadzētu to pārdzīvot vai “skriet pakaļ” ar ēdiena šķīvi.
- Bērnam nav nepieciešams piedāvāt pārāk lielu izvēli, bet tajā pašā laikā nevajadzētu arī liegt izvēlēties. Izvēlei gan būtu jābūt šaurai. Tas nozīmē, ka nav ieteicams jautāt: “Ko tu ēdīsi?” Bērns var nezināt, ko atbildēt, jo vai nu neprot nosaukt produkta nosaukumu, vai arī nezina, ko tieši konkrētajā brīdī gribētu apēst. Viņu apmulsinās arī pārāk plašs piedāvājums. Nevajadzētu, piemēram, jautāt: tu ēdīsi rīsus, kartupeļus, makaronus vai griķus? Pietiks ar divām izvēlēm: rīsus vai griķus?
Svarīgi!
Ja šķiet, ka visu darāt pareizi, bet bērns vienalga ēd ļoti maz un ierobežotu produktu klāstu, vajadzētu vērsties pie uztura speciālista. Uz konsultāciju noteikti būtu jāpaņem līdzi veiktie pieraksti jeb uztura dienasgrāmata.