Cukurs saldina mūsu dzīvi. Lai gan pēdējos gados arvien vairāk tiek runāts par cukura kaitīgo iedarbību uz cilvēka organismu, grūti iedomāties iztikt pavisam bez šīs saldvielas.
“Rimi Bērniem” eksperte, sertificēta uztura speciāliste Olga Ļubina teic, ka organisma funkcionēšana pavisam bez cukura nav iespējama. Par cukuru sauc glikozi – monosaharīdu, ko organisms izmanto kā galveno enerģijas avotu. No glikozes pārtiek nervu un asins šūnas. Glikozi organisms galvenokārt iegūst no ogļhidrātiem, bet ogļhidrātu deficīta gadījumā arī no taukvielām un olbaltumvielām. Tātad organismam ir vitāli svarīgi uzņemt pietiekamā daudzumā uzturvielas, lai uzturētu optimālu glikozes jeb cukura līmeni asinīs. Tātad glikoze ir cukurs, kas mums ir vajadzīgs.
Cukurus vienu no otra atšķir to uzsūkšanās ātrums
Parasti ar cukuru cilvēki saprot balto cukuru, kas tiek pievienots pārtikas produktiem. Par balto cukuru sauc arī saharozi – tas ir disaharīds, kas sastāv no glikozes un fruktozes. Arī saharozei piemīt salda garša, tāpēc to pievieno dažādiem ēdieniem.
Tātad organismam ir vitāli svarīgi uzņemt pietiekamā daudzumā uzturvielas, lai uzturētu optimālu glikozes jeb cukura līmeni asinīs.
Medus ir cukurs. Tas sastāv no glikozes un fruktozes, tikai ar vienu atšķirību – medū ir vairāk fruktozes, tas ir, augļu cukura. Agaves un kļavu sīrupi arī ir cukurs, kas sastāv no glikozes un fruktozes, tikai atšķiras fruktozes un glikozes proporcijas šajās saldvielās. Tātad neatkarīgi no tā, kuru tieši saldvielu mēs izmantojam, būtībā tie visi ir cukuri.
Būtiskākā atšķirība starp šiem saldajiem produktiem ir to glikēmiskais indekss. Par glikēmisko indeksu sauc ātrumu, kādā produktā esošais cukurs uzsūksies asinīs. Par vienību, ar ko salīdzina šos produktus, izmanto glikozi. Jo zemāks šis indekss, jo labāk, jo tas nozīmē, ka cukura jeb glikozes līmenis asinīs celsies lēnāk un sāta sajūta pēc apēstā ēdiena saglabāsies ilgāku laiku.
Piemēram, medum un agaves sīrupam ir zemāks glikēmiskais indekss nekā cukuram, tāpēc šos saldumus var ieteikt lietot baltā cukura vietā. Jāpatur prātā, ka neatkarīgi no cukura veida, tā pārmērīga lietošana veicinās liekā svara pieaugumu, zobu kariesu, ādas stāvokļa pasliktināšanos (dermatīts, akne), glikozes tolerances traucējumus, gremošanas trakta traucējumus (meteorisms, disbioze) un var veicināt cukura diabēta un sirds – asinsvadu slimību attīstību.
Piemēram, medum un agaves sīrupam ir zemāks glikēmiskais indekss nekā cukuram, tāpēc šos saldumus var ieteikt lietot baltā cukura vietā.
Cik karotītes cukura dienā drīkst apēst
Pēc Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām, pievienotā cukura daudzumam dienā nevajadzētu pārsniegt 5% no kopējā uzņemtā enerģijas daudzuma. Pievienotais cukurs ir tas, ko liek pie jogurta, dažādiem dzērieniem, brokastu pārslām un citiem produktiem, ko ikdienā iegādājamies veikalā. Tātad šādā veidā dienā drīkstētu apēst tikai 25 gramus jeb 5 tējkarotes pievienotā cukura. Bērniem šis atļautais daudzums ir vēl mazāks! Pirmklasnieks drīkst apēst ap 2–3 tējkarotēm cukura dienā. Tātad neatkarīgi no tā, vai tiek lietots medus, saharoze vai agaves sīrups, pievienotā cukura daudzums dienā ir 5 tējkarotes. Agaves vai medus satur augstāku fruktozes koncentrāciju, tāpēc šie produkti ir saldāki par baltu cukuru un ēdienam jāpievieno mazāk nekā baltais cukurs.
Stēvija – salda, bet nav cukurs
Saldviela, kura nesatur glikozi vai fruktozi un kuru var lietot cukura vietā, ir stēvija. Stēvija ir augs, ko jau gadsimtiem lieto uzturā Dienvidamerikā. Stēvijas lapas ir saldas. Tās izkaltē un saberž pulverī, ko izmanto kulinārijā. Stēvija neietekmē cukura līmeni asinīs, nesatur kalorijas, nezaudē saldo garšu termiskās apstrādes laikā, tāpēc šo saldvielu ir iecienījuši gan cukura diabēta pacienti, gan cilvēki ar lieko svaru un tie, kas negrib lieki lietot uzturā cukuru.