Bērns jau svin gada jubileju, taču nestaigā, kamēr draugu bērni līdzīgā vecumā sen jau tipina savām kājiņām – šāda situācija vecākiem var raisīt satraukuma pilnus jautājumus. Par mazuļa attīstību un staigāšanu stāsta fizioterapeite, Rimi bērniem eksperte Jekaterina Bovtramoviča.
Ja bērns, sagaidot gada vecumu, staigā, tas ir jauki – attīstība notikusi “kā pēc grāmatas”. Tomēr tikpat bieži bērna attīstība var nenotiek pēc grāmatu priekšstatiem, un arī tas ir normāli. Viens gads ir robeža tikai tam, ka varam gaidīt – drīz bērns sāks staigāt. Ja ārsts mazajam nav konstatējis neiroloģiskas, ortopēdiskas vai ķirurģiskas problēmas, tad normāli ir arī tas, ja bērns nestaigā līdz pat pusotram gadam vai pat nedaudz ilgāk. Tam, kāpēc bērns, sasniedzot gada vecumu, vēl nestaigā, var būt vairāki iemesli. Pirmkārt, jāņem vērā bērna dzimšanas laiks, jo priekšlaicīgi dzimuša (kas dzimis ātrāk par 37. grūtniecības nedēļu) bērna attīstība var notikt lēnāk. Otrkārt, vecākiem jāpadomā, kā viņi pret savu bērnu izturas. Bieži vien iemesls bērna lēnākai attīstībai ir pārāk liela aprūpe. Mūsdienās ir tāds jēdziens kā pāraprūpe, kad vecāki ar savu lielo uzmanību un nemitīgo satraukumu, lai tikai mazulim viss ir labi un nekas slikts nenotiek, neļauj bērnam attīstīties. Piemēram, neļauj brīvi dzīvoties un kustēties pa grīdu, bet tur šūpuļkrēslos un ierobežotās rotaļu manēžās. Treškārt, videi, kur mazulis spēlējas un uzturas lielāko dienas daļu, jābūt tādai, kas labvelīgi veicina viņa attīstību un arī staigāšanu. Svarīgi iekārtot bērnam tādu spēlēšanās vidi, kas būtu atbilstoša viņa vecumam un attīstības stadijai. Kā šādu vidi iekārtot lasiet rakstā Iekārtojam rotaļāšanās vietu mazulim līdz 1 gada vecumam. Foto pamācība
Svars un citi faktori
Ir zīdaiņi, kas jau deviņos mēnešos prot stabili nostāvēt uz kājām un sāk jau staigāt, bet salīdzināt savu bērnu ar draudzenes mazuli, kurš ātri sācis visu darīt, nav pareizi. Katrs mazulis attīstās individuāli. Reizēm bērna attīstība uz neilgu laiku var apstāties slimošanas dēļ. Ja bērnam bijusi kāda nopietna vīrusa infekcija vai galvas trauma, vai kāda ķirurģiska iejaukšanās, tas maina mazuļa ikdienas ritmu un, lai tajā atgrieztos, jāgaida, kamēr bērns atveseļojas. Attīstība prasa enerģiju, bet slimošana to atņem. Nozīme ir arī bērna svaram. Nereti novērots, ka bērni ar mazāku, bet veselīgu svaru, ir kustīgāki, līdz ar to viņiem vieglāk velties, nostāties četrrāpus un celties kājās. Tomēr tas nenozīmē, ka šāda situācija ir vienmēr. Arī dūšīgāki mazuļi, ja vien viņiem dod iespēju attīstīties, piedāvājot rotaļu vidi, kas mudina un motivē kustēties, prot spert savus pirmos soļus jau gada vecumā.
Vecākiem jāpaļaujas uz savu atvasi, un viņu steidzināt uz pirmo soļu speršanu nav nepieciešams - bērns pats zinās, kad ir gatavs šim lielajam notikumam.
Vecāku kļūdas
Jāņem vērā arī bērna raksturu un psihoemocionālo fonu. Ja bērns ir kautrīgs un viņam ir grūtības būt nošķirtam no mammas, tad nav neparasti, ja viņš patstāvīgi sāk staigāt vēlāk, nekā tāds bērns, kurš ir aktīvs un drosmīgs. Rādot bērnam, kā staigāt, vecāki mēdz pieļaut kļūdu, sākot bērnu vadāt, turot aiz rokām. Vecāki šādā veidā grib palīdzēt, taču tas kavē patstāvīgas staigāšanas apgūšanu - bērns pierod, ka kāds viņu tur aiz rokām, līdz ar to viņa līdzsvara noturēšanas un staigāšanas izjūta veidojas nepareiza. Vecākiem jāpaļaujas uz savu atvasi, un viņu steidzināt uz pirmo soļu speršanu nav nepieciešams - bērns pats zinās, kad ir gatavs šim lielajam notikumam.
Vai bērns ir gatavs staigāšanai?
Ja bērns prot rāpot, noturēties pussēdus pozīcijā, sēdēt un celties kājas un varbūt pat sper sāniskus soļus, pieturoties, piemēram, pie dīvāna malas, tad drīz vien bērns būs gatavs arī patstāvīgai staigāšanai. Ja kaut kas no šīs attīstības ķēdes iztrūkst, tad vecākiem nevis jāspiež bērns staigāt, vadājot aiz rokām, bet gan jāmotivē bērnu iemācīties to, ko viņš vēl neprot. Pirmais, kas veicina pareizu staigāšanu, ir rāpošana, kad bērns iemācās likt uz priekšu vienu roku un pretējo kāju, tad otru roku un otru pretējo kāju. Tad bērnam jāpiedāvā iespēja celties augstāk, ko var panākt, liekot bērna rotaļlietas uz augstākām kastēm. Viņš gribēs aizsniegt mantiņu, un kaste būs lielisks pieturēšanās punkts, kas palīdzēs piecelties. Svarīgi, ka attīstība notiek pakāpeniski. Pēc celšanās kājās nevar gaidīt, ka mazais jau staigās. Viņam šī situācija ir kaut kas jauns. Viņam jāpielāgojas tam, ka nu viss viņa ķermeņa svars tiek balstīts uz kājiņām. Lai atvieglotu šo sajūtu, bērna rotaļāšanās vietā jābūt objektiem, pie kā mazulis varētu ik pa laikam pieturēties un atpūsties, atbalstot ķermeņa augšdaļu spēlēšanās procesā. Lai bērns spētu noturēt līdzsvaru, kas nepieciešams staigāšanai, nozīme ir apaviem. Respektīvi, bērnam daudz vieglāk iemācīties staigāt, ja viņa pēdiņas ir basas vai kājās ir plānas zeķītes ar gumijām (lai neslīd). Ar pēdām ir jāsajūt virsma, pa kuru staigā – lai justos drošāk, stabilāk. Staigāšanu var veicināt, ja ļausiet bērnam pēc iespējas biežāk kustēties bez autiņbiksītēm. Diemžēl tās var traucēt brīvai kustībai, īpaši tad, ja autiņbiksītes netiek nomainītas tūlīt pēc tam, kad bērns tajās ir nokārtojies. Pievērs uzmanību apģērbam, vai bērns tajā var viegli pakustēties. Varbūt zeķubikses ir pārāk šauras un mazulim grūti trenēties celties kājās, kur nu vēl staigāt.
Kad jākonsultējas ar speciālistu?
Ja novēro, ka bērniņam ir grūti kustēties vai vienkārši intuīcija saka, ka kaut kas nav kārtībā, ir aizdomas, ka attīstība notiek lēnāk, tad, labākā izvēle ir konsultēšanās ar speciālistu – pediatru, neirologu, bērnu ortopēdu-ķirurgu, fizioterapeitu, lai noskaidrotu, vai bažām ir pamata. Reizēm bērna attīstību ietekmē, piemēram, neiroloģiskas vai ortopēdiskas slimības, dzemdību traumas, priekšlaicīga dzimšana, pārmērīgs vai samazināts ķermeņa tonuss, un tad mazulim tiek rekomendētas masāžas un vingrošanas nodarbības pie fizioterapeita. Taču, ja ārsts norāda, ka bērnam viss ir kārtībā, tad nav nepieciešams mazo vest uz šīm nodarbībām. Veselam bērnam pietiek ar to, ka vecāki paši laiku pa laikam viņu pamasē un izvingrina kājiņas, kad maina autiņbiksītes vai pirms vannošanas. Tas ir vērtīgi arī bērna un vecāku emocionālā kontakta veidošanai.