Bērns lieto atkarību izraisošas vielas. Ko darīt?

Runājot par atkarību risku, pusaudžu vecumposms ir kritisks brīdis, jo nāk līdz ar vēlmi socializēties un iekļauties vienaudžu barā, vajadzību eksperimentēt. Arī psihisko veselības traucējumu (depresija, trauksme, ēšanas un uzvedības traucējumi) biežā sastopamība rada risku izvēlēties kādu apreibinošu vielu.

“Ir redzēts, ka bērni lieto atkarību izraisošas vielas jau deviņu, desmit un vienpadsmit gadu vecumā.

Vecākiem jābūt zinošiem šajos jautājumos, nedrīkst izlikties to neredzam, taču arī pārāk kategoriski reaģēt nevajadzētu,” iesaka “Rimi bērniem” eksperte.

Alkoholu lieto mazāk, smēķē vairāk

Atkarības dalās divās daļās:

1. procesu atkarības – datorspēles, azartspēles, pornogrāfija, iepirkšanās, ēšana;
2. vielu atkarības – alkohols, tabaka, bezdūmu tabakas produkti, marihuāna, narkotikas, narkotiskie recepšu medikamenti.

Pētījumi rāda, ka alkohola lietošana pusaudžu vidū samazinās, bet izteikti pieaug elektronisko smēķēšanas iekārtu, piemēram, saltiņu, un marihuānas lietošana.

Saruna – pirms radušās aizdomas par lietošanu

Sarunai par atkarību izraisošu vielu lietošanu ideālā gadījumā vajadzētu notikt, pirms tās izmēģinātas – apmēram sākumskolas vecumā.

Bērns jāizglīto par iespējamām sekām, lai viņš pats būtu spējīgs pieņemt sevi pasargājošu un saprātīgu lēmumu.

“Taktika “nerunāšu, bērns nezinās, tāpēc nelietos” ir aplama un drīzāk pakļauj pusaudzi vēl lielākam riskam. Šie bērni mēdz būt naivāki vai neapdomīgāki,” norāda Laura Valaine. Tomēr, ja vecākiem ar bērnu sākumskolas vecumā nav izdevies par atkarību izraisošu vielu lietošanu izrunāties, to var darīt arī pusaudžu vecumā.

Ja nu tomēr bērns lieto

Ja vecāki pamana atkarību izraisošu vielu lietošanu, sarunu var sākt ar vārdiem: “Esmu novērojis, pamanījis, atradis…” Tāpat jābūt gataviem, ka bērns atzīstas: “jā, es pamēģināju”, “jā, es lietoju”. Ko nu?

• Interese

Saglabājiet interesi par to, ko saka bērns. Ja vecāku reakcija uzreiz būs nosodoša, viņš, visticamāk, noslēgsies un par to vairs nerunās. Vēlams saglabāt mieru. Ja tas nav iespējams, jāvienojas par sarunu nākamajā dienā, bet to noteikti nedrīkst atstāt bez ievērības.

• Dati un informācija

Primārais uzdevums ir iegūt informāciju – vai, ko un cik bieži bērns lietojis, kāda ir viņa motivācija. Speciāliste mudina vecākus jautāt ieinteresēti, nevis nosodoši, piemēram: “kā tu tā izdomāji?”, “kā tev tas bija, kā juties?”, “kur jūs to darījāt, kur dabūjāt?”.

• Noteikumi

Pēc tam kad informācija ir iegūta, jau būs vairāk skaidrs, cik situācija ir nopietna. Tomēr svarīgi būtu vienoties par turpmākās rīcības noteikumiem un vienlaikus bērnu izglītot. Ieteicams pārrunāt, kā noteiktu vielu lietošana var ietekmēt, un stingri paust nostāju, ka tas nav akceptējams. Vienlaikus vecākam jāapzinās, ka ne vienmēr varēs izkontrolēt, vai bērns noteikumus tiešām ievēro. To var arī atzīt – mēs neatbalstām, bet visur izstaigāt līdzi nevaram. Vecākiem jāspēj arī argumentēt noteikumus, tāpēc vispirms jāsaprot pašiem savas robežas – ko akceptē, ko ne. Esiet patiesi un racionāli!

Kāpēc mans bērns lieto?

Vecākiem būtu svarīgi saprast iemeslu, kāpēc pusaudzis sācis lietot kādu apreibinošu vai atkarību izraisošu vielu – vienkārši eksperimentējot vai emocionālas nelabsajūtas dēļ. Ja tas noticis otrā varianta ietekmē, risks attīstīties atkarībai ir liels.

Viela kalpo kā “knupītis” nepatīkamu emociju gadījumā, un pusaudzis neapgūst veidus, kā izturēt un pārvarēt negatīvās emocijas, kā tās lietot komunikācijā.

Jāsaprot, ka atkarību veicinošu vielu lietošana ir sekas, nevis cēlonis. “Aicinu domāt virzienā – kas liek manam bērnam izvēlēties šādu veidu, kā tikt galā ar emocijām vai piedzīvot citu realitāti? Kas viņu neapmierina esošajā?” retoriski vaicā Valaine.

Nereti vecākiem ir vērts paskatīties arī pašiem uz sevi – vai un kādas atkarību veicinošas vielas lieto paši, cik bieži, kādos gadījumos. Vai ģimenē kādam ir atkarības? Ja tā, tad atkarību risks bērnam pieaug. Vai ģimenē tiek runāts par to, kāpēc cilvēki izvēlas lietot atkarību izraisošas vielas, kādas sekas tas atstāj uz veselību? Kā tiek svinētas bērnu ballītes – vai tajās ir alkohols?

Der zināt

Līdz brīdim, kad cilvēks no vielas lietošanas nonāk līdz atkarībai, ir vairāki posmi:

1. eksperimentēšana;
2. epizodiska lietošana;
3. pārmērīga lietošana;
4. atkarība.

Par atkarību var runāt tad, ja ir uzmācīga tieksme pēc vielas; pieaug tolerance – prasās lietot vairāk un biežāk; pēc vielas lietošanas efekta beigām rodas abstinence jeb nepatīkamas fiziskas un emocionālas sajūtas; pasliktinās fiziskā un psihiskā veselība.

Ko mēdz lietot jaunieši

Alkohols un cigaretes

Šīs ir vielas, ko vecāki var visvieglāk atpazīt – gan pēc smaržas, gan pēc bērna uzvedības –, jo pašiem var būt bijusi lietošanas pieredze. Alkohola lietošanu var atpazīt pēc bērna izmainītas uzvedības un grādīgajiem dzērieniem raksturīgās smakas. To, ka bērns ir smēķējis, parasti var atpazīt pēc smakas, uzvedībā lielu izmaiņu nebūs.

Bezdūmu tabakas izstrādājumi

Dažādi bezdūmu tabakas izstrādājumi jauniešu vidū ir ļoti izplatīti. Bieži vien veipošana notiek pat biežāk nekā smēķēšana, un arī šie izstrādājumi satur dažādas kaitīgas vielas, kā arī, tos lietojot, veidojas pieradums. Pēc elektronisko cigarešu, veipu vai saltiņu lietošanas nav izteiktas smaržas, līdz ar to ir grūti atklāt, ka bērns ko tādu ir lietojis. Šīs ierīces nereti atgādina flomāsteru, tāpēc vecākiem vajadzētu iepazīties ar to izskatu.

Marihuāna

Marihuānai ir specifiska smarža, kuru var sajust. Nereti jaunieši argumentē, ka daudzās vietās pasaulē tā ir atļauta. Taču marihuānai ir augsts psihozes risks. Ja jaunietim ir šizofrēnijas gēni, marihuāna var veicināt tās attīstību. Marihuānas smēķētājiem mazinās kognitīvās spējas.

Ko darīt, ja bērns nerunā

Ja pusaudzis ar vecākiem nevēlas komunicēt par atkarību izraisošu vielu lietošanas pieredzi un jautājumiem, kas ar to saistīti, var iesaistīt speciālistu, kurš palīdzēs saprast cēloni, situācijas smagumu un atrast atbilstošu pieeju problēmas risināšanai.

Palīdzību var meklēt pie ārsta narkologa, bērnu psihiatra vai ārsta psihoterapeita.

Var palīdzēt arī kognitīvi biheiviorālā terapija jeb KBT vai psihodinamiskā psihoterapijas metode.