Vecāki lepojas, treneri kaļ lielus plānus, bet skatītāji ar aizturētu elpu sajūsminās par tiem brīnumbērniem, kas bez jebkādas piepūles spēj izliekties visneiedomājamākos veidos. Kā saka “Rimi Bērniem” kustības un stājas eksperte Jekaterina Bovtramoviča, patiesībā šādos gadījumos teju vienmēr stāsts ir par hipermobilām locītavām.
Speciāliste uzsver, ka hipermobilas locītavas ir daudziem bērniem, tikai tam netiek pievērsta vērība. Ja bērns bez īpašas piepūles spēj uztaisīt špagatu vai, taisot tiltiņu, izliekties teju uz otru pusi, vai paveikt vēl kaut ko, kas citam nav pa spēkam, pat sūri un grūti trenējoties, visi sajūsminās un dēvē viņu par brīnumbērnu. Un šāda spēja jau arī nav nekas tāds, par ko būtu jāsatraucas, taču “vecākiem vajadzētu ņemt vērā, ka bērnam ir hipermobilas locītavas, un izvēlēties viņam atbilstošu fizisko slodzi”.
Kā diagnosticē?
Jekaterina Bovtramoviča teic, ka šādas locītavas spēs atpazīt gan ģimenes ārsts, gan ķirurgs, gan, protams, arī fizioterapeits: “Parasti, ja cilvēks iztaisno rokas, tās ir taisnas vienā līmenī. Pārlieku mobilām locītavām apakšdelms it kā krīt lejā. Tas tāpēc, ka locītavu saites ir pārāk garas un nespēj noturēt apakšdelmu savstarpēji vienādā pozīcijā ar pārējo roku. Arī, piemēram, spēja atliekt pirkstus bez problēmām un bez sāpēm liecina par hipermobilitātes sindromu.”
Arī, ja ikdienā gana bieži tiek izmežģītas locītavas, vajadzētu pārbaudīt, vai tās nav hipermobilas.
Pārāk garās un vājās saites nespēj pildīt sev uzticēto uzdevumu, un locītavas izbīdās jeb izmežģās. Jāpiebilst gan, ka regulāri mežģījumi nenozīmē, ka bērnam noteikti ir hipermobilas locītavas, pie vainas var būt arī daudz citi iemesli.
Un vēl bieži bērniem ar hipermobilitāti ir ikss veida kājas, taču arī – ne vienmēr.
Kas pie vainas?
Gēni! Jā, parasti šādas spējas ir iedzimtas. Visbiežāk arī kāds no vecākiem vai vecvecākiem var paveikt tieši to pašu, ko šis brīnumbērns, – bez lielas piepūles uztaisīt špagatu, atliekt roku vai izdarīt ko citu neparastu.
Speciāliste norāda, ka itin bieži tas pamanāms jau zīdaiņa vecumā, kad ir pazemināts muskuļu tonuss, pēdas un plaukstas ir lokanākas. “Ne vienmēr gan, bet bieži,” piebilst Jekaterina Bovtramoviča.
Vai kaut kas jādara?
“Tā nav slimība, tikai īpatnība,” uzsver fizioterapeite un turpina: “Tāpat kā ir tumši un gaiši mati, arī locītavas ģenētiski veidojas dažādas.”
Jāteic, šādos gadījumos neko daudz līdzēt nav iespējams, jo saites ir mīkstas un tās nevar izmainīt. Tāpat kā brūnas acis nekad nebūs zilas. Taču, protams, muskuļus var trenēt, lai tie kļūtu stabilāki un palīdzētu saitēm labāk noturēt locītavas savās vietās.
Ko nevajadzētu?
Parasti lokano bērnu vecāki raugās kādas vingrošanas vai baleta pulciņu virzienā, taču šādas nodarbes nav gluži piemērotākās, jo pārstieptas locītavas tiek stieptas vēl vairāk. “Panākumi būs, jā, taču nākotnē problēmas arī būs, jo vaļīgas, mīkstas, pārstieptas locītavas ļoti viegli var iedzīvoties lielās traumās, kuras bērns gūs daudz vieglāk nekā cits, kam locītavas ir stabilas,” norāda speciāliste.
Nav ieteicami arī sporta veidi, kuros iespējams viegli gūt izmežģījumus, piemēram, futbols, basketbols, volejbols, teniss.
Ko vajadzētu?
Lai nostiprinātu muskuļu un saišu aparātu, nepieciešama vingrošana, sabalansēta fiziskā slodze.
Tas nozīmē, ka bērniem ar hipermobilām locītavām vispiemērotākā ir speciālā vingrošana.
“Parasti cilvēks mierīgi dzīvo un pat nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem, īpaši vingrošanu, baletu, kur plastiskumam ir liela nozīme,” stāsta Jekaterina Bovtramoviča un atgādina, ka hiperplastiskas locītavas var arī iegūt ar mērķtiecīgu darbu: “Piemēram, baletdejotājas centīgi strādā, lai pēdas saites būtu hipermobilas. Jo saites un muskuļus var stiept un arī pārstiept, tie ir elastīgi.”