Bērna pirmie soļi ir nozīmīgs notikums gan paša mazā cilvēka, gan viņa vecāku dzīvē. Staigāšana nozīmē jaunu attīstības posmu, un nav brīnums, ka šo procesu gribas paātrināt. Tomēr mazuli nevajadzētu steidzināt un jebkādā veidā stimulēt staigāšanu.
Toties brīdī, kad bērns sāk patstāvīgi staigāt, vecākiem būtu jāpavēro, kā mazais to dara, lai laikus pamanītu un novērstu iespējamās attīstības problēmas.
Gatavs staigāšanai
Bērns sāk staigāt brīdī, kad viņa organisms tam ir gatavs: muskuļi un skelets ir pietiekami attīstījušies un nobrieduši. Nereti, bērnam sākot spert soļus sāniski un pieturoties pie mēbelēm, vecākiem šķiet, ka mazais jau gatavs lielākai staigāšanai, un viņi metas palīdzēt, turot mazo aiz rokām vai kā citādi atbalstot. Tomēr ārsti neiesaka šādi rīkoties, jo, vecākam turot bērnu, viņš pats nespēj attīstīt līdzsvaru, gāžas uz priekšu un neizjūt staigāšanas procesu.
“Laika diapazons, kad mazais sāk staigāt, ir gana plašs – no 9 līdz pat 18 mēnešu vecumam. Sākotnēji bērns staigā plati izvērstām kājām un pēdām – šāda pozīcija palielina atbalsta laukumu kustībām, soļi ir mazi un piesardzīgi. Šajā periodā, kad mazais uz kājām turas nedroši, vecāki vēl var nepievērst lielu uzmanību tam, kā bērns sper soļus, taču, tiklīdz mazais vertikālā pozīcijā kustas jau gana pārliecinoši, noteikti jāparaugās uz viņa kustību ieradumiem,” skaidro fizioterapeite, Rimi bērniem kustības un stājas eksperte Jekaterina Bovtramoviča.
Laika diapazons, kad mazais sāk staigāt, ir gana plašs – no 9 līdz pat 18 mēnešu vecumam.
Pazīmes, kas jāpamana
Tādas pazīmes kā pastāvīga staigāšana uz pirkstgaliem, pēdu likšana izteikti uz iekšu vai uz āru, nevienmērīgs apavu zoles nodilums, kāju O vai X veida deformācija un bieža kāju ķeršanās var liecināt par paaugstinātu muskuļu tonusu, locītavu saišu vājumu, muskuļu disbalansu, kā arī D vitamīna trūkumu. Laikus nenovērsti, simptomi var izvērsties nopietnās problēmās, bērnam pieaugot.
“Reizēm vecāki pamana ko netipisku bērna gaitā, taču nesaskata tajā brīdinājuma signālus. Piemēram, bērns staigā uz pirkstgaliem, viņam veidojas nepareiza pēdas noslodze. Ja vecāki to atstāj bez ievērības, bērns iemācās ne tikai iet, bet arī skriet uz pirkstgaliem, lieki noslogojot locītavas, jostas daļu un mugurkaulu. Tāpat ja bērniņš bieži krīt, viņam bieži ķeras kājas, būtu jāvēršas pie speciālistiem, jo tas var liecināt par muskuļu disbalansu. Pat tik šķietami nenozīmīga lieta kā nevienmērīgs apavu nodilums – papēži izskatās šķībi – var liecināt par to, ka bērns vairāk izmanto pēdu iekšējos vai ārējos muskuļus,” stāsta Jekaterina Bovtramoviča.
Bērnu nevajadzētu pārslogot ar garām pastaigām. Ja bērns kļūst raudulīgs, sāk klupt un krist, nevajadzētu viņu rāt vai sacīt, ka viņš jau liels, bet gan paņemt klēpī, ļaut sēdēt ratos, paņemt uz rokām.
Gaitas koriģēšanas iespējas - plašas
Ja vecākiem rodas bažas par bērna gaitas attīstību, noteikti vajadzētu konsultēties ar ārstējošo pediatru un ortopēdu, kurš novērtēs bērna kaulu un muskuļu stāvokli. Ārstēšanas iespējas mūsdienās ir pietiekami plašas – no ārstnieciskās vingrošanas un masāžas, kas nostiprinās muskulatūru, līdz ortopēdiskajiem apaviem, kas izlīdzinās ķermeņa slodzi vienmērīgi pa visu pēdu. Apavi jāizvēlas rūpīgi arī gadījumā, kad problēmas bērna gaitā nav novērotas: noteikti jāpievērš uzmanība, lai bērna apavi būtu ar pietiekami lokanu zoli, kas ļauj brīvi kustināt pēdu, nekur nespiestu un būtu izgatavoti no dabiska elpojoša materiāla.
Kad bērns jau stabili staigā, vajadzētu atcerēties, ka mazais ātri nogurst, atgādina Rimi bērniem eksperte: “Bērnu nevajadzētu pārslogot ar garām pastaigām. Ja bērns kļūst raudulīgs, sāk klupt un krist, nevajadzētu viņu rāt vai sacīt, ka viņš jau liels, bet gan paņemt klēpī, ļaut sēdēt ratos, paņemt uz rokām. Bērna organisms pats nobriedīs staigāšanai tad, kad būs tam gatavs. Vislabākā palīdzība, kādu var sniegt vecāki, ir pacietība un atbildīga klātbūtne, pasargājot bērnu no pārslodzes, zinātkāres izraisītiem negadījumiem un laikus nepamanītām problēmām.”