Kad mazais cilvēks sācis rāpot, kā nākamo lielo notikumu parasti gaidām bērna sēdēšanu. Kurš ir tas vecums, kad mazajam noteikti ir jāsēž, un vai palīdzēt viņam apgūt šo iemaņu, piemēram, stutējot bērnu spilvenos, stāsta “Rimi Bērniem” kustības un stājas eksperte Jekaterina Bovtramoviča.
Katram savs temps
Vien retais vecāks, liekot roku uz sirds, varēs pateikt, ka bijis gana pacietīgs un kādā brīdī nav ļāvies kārdinājumam “sniegt palīdzīgu roku” savam bērnam, lai viņš ātrāk apsēstos, ātrāk sāktu staigāt vai darītu vēl kādas lietas, kuras mums tik ļoti gribas ieraudzīt. Un mēs taču zinām, ka šī it kā palīdzēšana patiesībā var pat kaitēt bērnam, jo viņš noteikti apsēdīsies un sāks staigāt tad, kad viņa muskuļi, balsta sistēma būs gatavi šim lielajam uzdevumam. Tomēr gana bieži mūsu, vecāku, uzskati par to, kad mazajam vajadzētu, piemēram, sēdēt atšķiras no bērniņa attīstības tempa, un skaidrs, ka mēs gribam, lai viss notiek ātrāk. Īpaši, ja esam sagaidījuši savu pirmdzimto atvasi. Un tad vēl sava bērna salīdzināšana ar pastaigu biedrenes bēbi, kurš “ir tikai nedēļu vecāks, bet jau stalti sēž, taču manējais nav pat vēl mēģinājis apsēsties”!
Tā sauktā W veida pozīcija ir pieļaujama tikai iemācīšanās periodā, kad muskuļi vēl līdz galam nesaprot savas funkcijas.
Jekaterina Bovtramoviča atgādina – ja runājam par veselu bērnu, tad katram ir savs attīstības temps, un ir pilnīgi normāli, ja mazais sāk sēdēt septiņos mēnešos, bet cits – tikai deviņos vai pat desmit mēnešos. “Nav viena īstā laika, kad bērnam būtu jāsāk sēdēt. Tas notiks tad, kad bērna muskuļi būs gatavi vertikalizēšanai un sēdēšanai,” saka speciāliste un piebilst, ka regulāra bērna sēdināšana spilvenos vai cita līdzīga palīdzēšana var sekmēties ar pretēju efektu un kavēt mazuļa sēdēšanas prasmes attīstību.
Faktori, kas vēl kavē sēdēšanu
Patiesībā veselam bērnam visi ar sēdēšanu saistītie kavēkļi raksturojami ar vienu apzīmējumu – tā ir nepareiza aprūpe!
- Bērns visu laiku ir ierobežots, imobilizēts.
- Neatbilstoša apkārtējā vide.
- Zīdaiņiem paredzētās manēžas, šūpuļkrēsliņi u.tml.
- Ja vecāki gaida no bērna to, ko viņš fizioloģiski vēl nespēj izdarīt.
- Viss minētais var kavēt bērna spējas apsēsties, arī rāpot, staigāt utt.
“Ja runājam par manēžām, tās ir gana šauras, un ierobežotā platība kavē bērna motoro attīstību. Tāpat kā dažādi šūpuļkrēsli un citi palīgrīki, kas paredzēti tikai gadījumiem, kad vecākam tiešām īslaicīgi vajadzīga “palīdzība” bērna pieskatīšanā. Mamma ieiet dušā un zina, ka mazais ir drošībā šūpuļkrēsliņā, kas arī atnests uz vannas istabu un novietots turpat netālu uz grīdas, lai mamma redz bērniņu. Bet uzreiz pēc dušošanās viņa atkal noliek mazo istabā uz grīdas spēlēties,” stāsta Jekaterina Bovtramoviča. Viņa atgādina, ka, piemēram, manēžā vai šūpuļkrēsliņā pavadītas divas vai pat trīs stundas katru vai katru otro dienu mazam bērnam ir ļoti daudz un tas ietekmē viņa motoro, fizisko spēju attīstību: “Ja bērns ir imobilizēts, viņam tiek traucēta brīva kustība un spēja pašam aktīvi fiziski attīstīties. Tāpēc bērns nevar ne velties, ne celties kājās, ne iemācīties sēdēt.”
Lai veicinātu tieši apsēšanos, vērtīga būs uz grīdas nolikta stabila kaste vai kāds cits līdzīgs, bet noteikti drošs priekšmets, kur mazais var pierāpot vai pielīst, pieturēties, apgriezties, atspiesties uz rociņas un apsēsties.
Kā pareizi palīdzēt bērnam apsēsties?
Galvenais nosacījums ir maksimāli daudz uz grīdas pavadīts laiks, un tas nemaz nav tik daudz. Speciāliste uzskaita: “Bērns guļ, ēd, tad ir higiēnas procedūras, ārā iešana – cik tad paliek brīvā laika, lai kustētos?! Un ja vēl ieliekam bērnu šūpuļkrēsliņā... Taču muskuļiem patīk kustības.”
Palīdzoša būs pareizi iekārtota vide, kur mazais dzīvojas. Kā minēts, vislabākā vieta ir grīda, kur bērnam būs daudz vietas un stabils, drošs pamats, lai vingrinātos un rotaļātos. Parasti sēdēšanas iemaņa cieši draudzējas ar rāpošanas vai līšanas prasmi, tāpēc lielākoties tās abas bērns sāk darīt gandrīz vienlaikus. Lai veicinātu tieši apsēšanos, vērtīga būs uz grīdas nolikta stabila kaste vai kāds cits līdzīgs, bet noteikti drošs priekšmets, kur mazais var pierāpot vai pielīst, pieturēties, apgriezties, atspiesties uz rociņas un apsēsties. Ja bērniņš vairākkārt ir centies paveikt šo visu, bet viņam vēl īsti nesanāk iecerētais, nekas – drīz sanāks. Galvenais ir nesteigties uzreiz palīgā, jo tikai paša veiktu darbību laikā bērna muskuļi un visa balsta sistēma patiešām kļūst stipri, kā arī mazais pilnvērtīgi iemācās prasmi apsēsties.
“Ir gadījumi, kad bērns neprot apsēsties, bet vecāki apgalvo, ka mazais sēž. Un tikai sarunas laikā viņi sāk saprast, ka, jā, bērns sēž, ja viņu apsēdina, taču pats neprot to izdarīt. Bērnam ir gana stipri muskuļi, lai noturētos sēdus pozīcijā, bet viņš nav apguvis prasmi apsēsties, jo vecāki visu laiku ir viņu sēdinājuši. Kāpēc bērnam iespringt un darīt to, ko var nedarīt?!” retoriski vaicā fizioterapeite.
Kad nepieciešama speciālista palīdzība?
Ir divi nosacījumi, kad vajadzētu konsultēties pie fizioterapeita:
- Ja to ieteicis ģimenes ārsts vai kāds cits speciālists;
- Ja vecākiem ir bažas, ka mazais sēž nepareizi vai viņam nav pietiekami attīstīta muskulatūra u.tml. Jekaterina Bovtramoviča gan teic, ka bieži ir tā – vecāki domā, ka bērns dara nepareizi, bet mazais domā, ka viss ir labi. Taču, ja ir šaubas, labāk aizvest bērnu pie speciālista un sevi nomierināt, kā arī tas palīdzēs ļaut savam bērnam dzīvoties brīvāk, jo drudžaina uzraudzīšana mazo var satraukt.
Ja mazais sēž W veidā
Sēdēšana W veidā ir tad, ja bērns it kā notupies uz ceļiem, izpletis kājas un sēž starp celīšiem. Mēdz teikt, ka bērns sēž ar saliektām kājām uz aizmuguri. Kā saka Jekaterina Bovtramoviča, šādi mazais sev palielina atbalsta lauku, papildus sevi stabilizē. “Bērnam tā ir vieglāk sēdēt, viņš jūtas stabilāk. Līdz apmēram divu gadu vecumam var nesatraukties, ja tas notiek laiku pa laikam, nevis ilgstoši un visu laiku. Pēc divu gadu vecuma, ja bērns joprojām ieņem šādu pozīciju, tad jāskatās, lai nedeformējas pēda, iegurnis utt. Tā sauktā W veida pozīcija ir pieļaujama tikai iemācīšanās periodā, kad muskuļi vēl līdz galam nesaprot savas funkcijas. Tas ir kā starpposms – mācīšanās process,” atklāj speciāliste un piebilst, ka pareizi ir jāsēž gareniski uz sēžas kauliem, kas ir paredzēti tieši šim nolūkam.
Un vēl vecākiem vajadzētu atcerēties – bērns dara tā, kā viņam ir vieglāk, nevis kā vecāki grib! “Ne velti bērniem līdz gada vecumam ir tik daudzveidīgas pozas, kuras pieaugušie nemaz nespēj atkārtot. Un grāmatās ne visas kustības ir aprakstītas, jo katrs bērns dara tā, kā ērtāk, un tā, kādas ir viņa fiziskās un psihiskās spējas,” saka speciāliste.