Miega rituāls mazulim

Pirms naktsmiera var ieviest dažus patīkamus, nomierinošus un ļoti vērtīgus rituālus, kas bērnam ne tikai sagādās prieku, bet arī nomierinās. Dabisku saikni starp vecāku un bērnu veido šūpuļdziesmu dziedāšana. Šis process ir gadsimtiem sena mūsu senču izkopta prasme satuvināties ar atvasi, viņu nomierinot un ieaijājot. Kā tad pareizi dziedāt miega dziesmu? Sākumā kādu laiku vajag pavērot savu elpu un elpot pavisam mierīgi. Tad sākt dziedāt maigi, mīļi un no visas sirds, domājot tās pašas gaišākās domas par savu mazuli. Ja neuzskati sevi par dziedātāju, arī tas nav šķērslis. Svarīga ir attieksme pret šūpuļdziesmu un balss intonācija, kādā tiek dziedāts. Muzikāli skaistais sniegums šoreiz būs otrajā vietā.

Kad bērns mazliet paaudzies, pirms došanās gulēt var ieviest vēl vienu rituālu – kopīgu grāmatas lasīšanu. Var lasīt priekšā arī pirmajos dzīves mēnešos, lai gan, protams, šajā vecumā zīdainis vēl nesapratīs izlasītā jēgu un vārdu nozīmi. Toties viņš pievērsīs uzmanību mammas un tēta balss skanējumam un lasītā ritmam. Svarīgi ir lasīt ar intonācijām, uzsvariem, izteiksmi un zināmu teatrālismu, neaizmirstot par acu kontaktu ar bērnu. Lielākam bērnam var izvēlēties bērnu grāmatas ar lieliem zīmējumiem, košām krāsām, izteiktiem kontrastiem. Ļoti labas ir tautas pasakas – jo senākas, jo labāk.

Kā ieradināt aizmigt patstāvīgi
Pavisam mazus zīdaiņus, kas iemieg, ēdot mammas krūti vai pudelīti, pie iemigšanas savā gultiņā var radināt šādi: pēc paēšanas un autiņbiksīšu nomaiņas māmiņa cenšas paildzināt pauzi līdz aizmigšanai.
Kad bērns ir paēdis pilnu punci un sauss, viņš izjūt patīkamu labsajūtu, ir labā garastāvoklī. Zīžot viņš ir noguris un gatavs aizmigt pie mammas krūts. Šajā brīdī viņu var nedaudz pakutināt, lai pamodinātu. Pēc tam nomoda stāvoklī bērnu ieliek gultiņā. Tā kā viņš ir piekusis un viņam nāk miegs, zīdainis visbiežāk aizmieg. Mērķis ir iemācīt, ka aizmigšana notiek savā gultiņā, nevis mammas rokās.

No apmēram 6 mēnešu vecuma bērnu pie aizmigšanas savā gultā radina, uz īstu brīdi atstājot viņu tajā vienu. Vecāks ieliek atvasi gultā un iziet no istabas, piemēram, uz virtuvi pagatavot sev tēju. Tad atgriežas pie bērna, pēc tam atkal uz brītiņu iziet. Šādā veidā bērns tiek pieradināts pie tā, ka mamma nepazūd, bet viņš var droši palikt istabā viens. Katru reizi brīdi, cik ilgi mazais paliek viens, pagarina. Ar laiku bērns iemigs.

Iespējams, ka, paliekot uz mirkli bez mammas, mazulis sāk raudāt. Tādā gadījumā mammai vajadzētu atgriezties istabā un patstāvīgas aizmigšanas mācīšanu atlikt uz citu dienu. Tomēr vislabāk, ja vecāks paspēj ienākt istabā, pirms bērns ir sācis raudāt. Pretējā gadījumā mazais saprot – lai dabūtu mammu, vajag raudāt. Tādējādi viņš it kā sāk diktēt noteikumus.

Ja šāda midzināšanas tehnika nestrādā, dusmoties uz sevi vai bērnu nevajag. Mazais aizmieg uz rokām, un abi – mamma un bērns – šo procesu izbauda. Galu galā tas ir neaizmirstams tuvības brīdis.