Kā palīdzēt bērnam vieglāk apgūt dažādus braucamrīkus?

Kāpēc bērnam tas vispār jāprot?

Vecākiem ir ļoti ērti, ja bērns ir mobils un var pārvietoties ātrāk, nekā ejot. Sevišķi būtiski tas ir pirmsskolas vecumā, kamēr kājiņas īsas, solīši mazi un pats ātri nogurst vai sāk garlaikoties, vienkārši soļojot pa pilsētu. Ar laiku prasme braukt ar, piemēram, velosipēdu, dod iespēju bērnam būt patstāvīgākam. Uz skolu vai treniņiem viņu nevajag vest, viņš var aizbraukt pats!

Protams, ieguvums ir arī iespēja ievērot aktīva dzīvesveida pamatprincipus.

Mācīšanās nevar notikt bez kritieniem, bet svarīgākais ir spēt vienmēr piecelties un turpināt ceļu uz mērķi.

Vēl būtiski ir tas, ka tiek apgūta tāda ikdienā nepieciešama prasme kā apjaust braucoša priekšmeta ātrumu un bremzēšanas ceļu. “Tas ir svarīgi ne tikai tiem, kas pārvietojas ar auto, bet arī gājējiem,” atgādina “Rimi bērniem” eksperts.

Ko vajadzētu ņemt vērā?

Lai bērnam būtu vieglāk apgūt pārvietošanos ar kādu no braucamrīkiem, vajadzētu ņemt vērā četras lietas:

1. labākais piemērs ir vecāki;
2. nepieciešama pacietība un empātija;
3. būtiska ir droša un pazīstama vide;
4. svarīgi just īsto brīdi, kad bērns ir gatavs norādēm.

Nav noteikta vecuma un secības, kad kuru braucamrīku vajadzētu apgūt. Ir redzēti arī gadu veci bērni, kas jau pārvietojas ar skrejriteņiem vai līdzsvara velosipēdiem, un divgadnieki, kas brauc ar velosipēdu. Ja bērnam pašam par to ir interese – lieliski. Taču to nevajadzētu uzspiest.

Bērna dzīves kvalitāte būtiski nemainīsies no tā, vai ar velosipēdu viņš iemācīsies braukt šodien vai pēc diviem mēnešiem.

“Braucamrīks nozīmē ātrāku pārvietošanos, un tas ir ērti vecākiem,” norāda eksperts. Turklāt var gadīties, ka bērnu vienkārši neinteresē braucamie!

Un tagad – par katru no četriem būtiskajiem punktiem sīkāk!

1. Kāds braucamrīks bērnam, tāds – vecākiem

Viens no ieteikumiem, domājot par pozitīvu mācību vidi un apstākļiem, ir ievērot nosacījumu – kāds braucamrīks vecākiem, tāds arī bērnam. Un otrādi.

Vecāki bērnam ir ļoti labs piemērs, uzsver Kārlis Matisāns. Tātad – ja vēlamies savu dēlu vai meitu iemācīt braukt ar skrejriteni, arī pašiem vajadzētu iegādāties līdzīgu braucamo.

Tāpat ir būtiski ļaut bērnam izvēlēties pašam, ar ko braukt. Pieredze rāda, ka paša izraudzītām lietām cilvēks daudz vairāk pieķeras un vēlas tās apgūt.

2. Vispirms ar jauno mantu ļauj izspēlēties!

Kad skrejritenis, velosipēds vai cits braucamais nopirkts, bērnam vajadzētu ļaut to izpētīt un apgūt pazīstamā vidē. Sākumā viņam patiks pagrozīt stūri, pagriezt riteņus, varbūt parunāties ar to, apģērbt utt.

Pēc tam kad jaunā lieta šādā veidā izzināta, var ļaut ar to mazliet pabraukāt pa istabu.

Ja vietas ir pietiekami, iespējams veidot šķēršļu joslas, izmantojot, piemēram, mīkstās rotaļlietas, spilvenus, apavus.

Var dot arī uzdevumu nogādāt bumbiņu no vienas istabas otrā.

Bērniem šādi uzdevumi parasti ļoti patīk, sevišķi, ja vecāki aktivitāti ne tikai izdomā, bet arī tajā iesaistās. “Tā, pats nemanot, bērns iemācās pārvietoties ar braucamrīku, jo domā par uzdevuma veikšanu,” komentē “Rimi bērniem” eksperts.

Atceries!

Ja pēc jaunās lietas iegādes bērnam uzreiz liks mācīties braukāt sētā vai uz ielas, visticamāk, mācību process neizdosies. Viņš lietu vēl nebūs izzinājis, un apkārtējā vide – trokšņi, putni, dzīvnieki, cilvēki – viegli novērsīs uzmanību.

Arī pirmajai mācību reizei laukā ieteicams izvēlēties pazīstamu un drošu vidi. Piemēram, kādu norobežotu un maz apmeklētu sporta laukumu vai parka celiņu ar līdzenu segumu.

3. Pacietību, pacietību un vēlreiz – pacietību!

Sākot apmācību, vecākiem vajadzētu apbruņoties ar milzu pacietību un rūpīgi pārdomāt savu komunikācijas stilu. Frāze “Es tev nopirku skūteru, un tagad tev jāmācās ar to braukt” diez vai būs interesi stimulējoša un pozitīvi motivējoša.

Pieaugušajiem nepieciešams būt arī empātiskiem – iejusties bērna ādā, atceroties, kā ir tad, kad kaut ko dara pirmo reizi. “Mums pedāļu mīšana var likties dabiska, jo darām to jau, piemēram, trīsdesmit gadu,” saka “Rimi bērniem” eksperts. “Taču bērnam, kurš nekad to nav darījis, sākumā ir grūti saprast, ka abas kājas nevajag vienlaikus spiest uz leju.”

Svarīgi!

Ja bērns mācās braukt ar velosipēdu, vecākiem sākumā ieteicams pārvietoties kājām. Tas ļaus būt mobilākam nekā uz velosipēda un laikus novērst nedrošas situācijas.

4. Jūti īsto brīdi norādījumiem!

Kad bērns jauno braucamrīku iepazinis un iemanījies pārvietoties drošā vidē, ir laiks mēģināt braukt pa ielu. Taču sākumā nevajadzētu pieprasīt no bērna, lai viņš zinātu, kad nedrīkst šķērsot krustojumu.

Ja jāskatās uz pedāļiem, ir grūti vienlaikus ievērot drošības noteikumus. “Pieaugušajam ir jābūt vadītājam un situācijas vērotājam,” uzsver Kārlis Matisāns. Tāpēc pirms krustojumiem vajadzētu mierīgi paskaidrot: tagad es tevi apstādināšanu, jo luksoforā deg sarkanā gaisma.

Pēc 10–20 šādām reizēm mazais braucējs jau pats sāks par to piedomāt un laikus meklēt zaļo vai sarkano gaismu. Braukšanas iemaņas būs attīstījušās tiktāl, ka viņam vairs nevajadzēs skatīties uz pedāļiem.

Soļi, kas palīdzēs apgūt velobraukšanu

Ja bērns apgūst ne pirmo braucamrīku, der ņemt vērā dažas lietas. Piemēram, ja iepriekš bijis skūteris ar trim riteņiem, jāzina, ka tam stūre griežas citādi nekā braucamajiem uz diviem riteņiem. Tas nozīmē, ka sākumā nepieciešams laiks, lai pie tā pierastu.

• 1. solis. Apgūt prasmi sēdēt un griezt pedāļus nemaz nav tik viegli, jo tas liek vienu kāju pacelt augšā, otru spiest lejā. Pirmās pāris reizes noteikti vajadzētu izmantot palīgritenīšus, lai bērns pierastu, kurā brīdī nepieciešams mīties, kad var ļaut ripot un kā iespējams apstāties.
• 2. solis. Vecākiem nepieciešams savam dēlam vai meitai ik pa laikam atgādināt: kājas uz pedāļiem! Tas ir būtiski, jo ar pedāļiem vairumam bērnu velosipēdu notiek ne tikai pārvietošanās uz priekšu, bet arī bremzēšana. Tā ir jauna prasme, kas mazajam jāapgūst, jo skrejriteni un līdzsvara riteni parasti apstādina, kājām šļūcot pa zemi.
• 3. solis. Kad bērns apguvis mīšanos ar pedāļiem, palīgritenīšus var pacelt nedaudz augstāk. Tā viņš iemācīsies prasmi turēt līdzsvaru un palīgritenīšus izmantos tikai tam, lai būtu vieglāk apstāties pie krustojuma un uzsākt braukt.
• 4. solis. Kad bērns ir iemācījies viegli uzsākt braukšanu ar divriteni, palīgritenīšus var pacelt vēl augstāk – lai to izmantošana arī apstājoties pamazām kļūst neērta.
• 5. solis. Kad vecāki redz, ka bērns var nobraukt labu gabalu, ar palīgritenīšiem nepieskaroties zemei, tie nav nepieciešami kā atbalsta punkts apstājoties vai uzsākot braukt, var piedāvāt noņemt sākumā vienu un vēlāk arī otru. Ar to arī mācību process ir noslēdzies.