Vecāki kā iedvesmas avots bērnam sportot

Svarīgākā ir paša attieksme

Rādot piemēru, lai mudinātu bērnu sportot, vecākiem vispirms jāatceras, ka viņš pamanīs ne tikai pozitīvās lietas, bet arī to, ja pieaugušais to izjūt kā slogu. “Ja bērns izjutīs bailes, viņam liksies, ka tas ir bīstami, nepatīkami, paralizēsies domāšana un uztvert jaunu informāciju būs ļoti grūti,” saka “Rimi bērniem” eksperts, fitnesa treneris Kārlis Birmanis.

Tāpēc, rādot pozitīvo piemēru, svarīgāka par pašu procesu ir attieksme pret to.

Ja vecāki trīs reizes nedēļā dodas uz sporta zāli, bērns redzēs nevis “maģisko sešu mēnešu laikā notikušo transformāciju”, ko mamma vai tētis ir panākuši sava mērķa labā, bet to, kā gatavojas treniņam un kādi pēc tā nāk mājās.

Bērnam svarīgāk par rezultātu ir redzēt to, ka process ir interesants, patīkams un aizraujošs.

Tāpat ir svarīgi stingri noturēt veselīgas robežas, ja, piemēram, bērns palūdz atnākt pakaļ uz nodarbību ātrāk. Tā vietā, lai ar vainas sajūtu balsī skaidrotu, ka “man taču tas treniņš, tāpēc nevarēšu”, labāk norādīt, ka šovakar, tāpat kā citas reizes, dosies sportot un tas nebūs iespējams. “Tad bērns sapratīs, ka tas ir bezierunu pasākums, kas vecākam ir svarīgs,” stāsta speciālists.

Veidot iekšējo motivāciju

Pieaugušais izvirza sev mērķi, piemēram, notievēt, bet uz bērnu pozitīvi neiedarbojas frāze: “Ja tu turpināsi ēst smalkmaizītes, tad būsi resns, tāpēc tagad jāiet sportot.”

Bērnam pēc tāda teikuma neradīsies skaidrība, kāda ir sakarība starp smalkmaizīti un virssvaru.

Viņam parasti vēl trūkst zināšanu par cilvēka fizioloģiju, to, kas ir kalorijas, veselīga uztura balanss un kāda nozīme tajā visā ir sportiskajām aktivitātēm.

Pat ja vecāki to mēģinās skaidrot, izpratne, visticamāk, neradīsies, jo tēma šķitīs pārāk sarežģīta un neizprotama. Līdz ar to tiks iegūts pilnīgi pretējs rezultāts – bērns centīsies distancēties no tā, ko nesaprot.

“Protams, ja bērns redz, ka ģimenē visi ir slaidi un viņš vienīgais apalītis, un tas dod motivāciju darboties – uz priekšu! Bet svarīgi, lai tā ir viņa iekšējā motivācija, nevis ārējs faktors, kas tēmēts uz izskatu un liek domāt par neiederību sabiedrībā,” skaidro Kārlis Birmanis.

Der pat ikvakara pastaigas

Tā vietā, lai koncentrētos uz izmērāmu rezultātu, vajadzētu bērnam iemācīt, ka būtisks ir aktīvs dzīvesveids. Un to var panākt tikai ar regularitāti. Turklāt nav obligāti jānodarbojas ar futbolu, basketbolu vai jāiet uz trenažieru zāli.

Ja kādam aktīvu dzīvesveidu veido ikvakara pastaigas, arī tas var būt pirmais solis šajā virzienā. Citam, kam gribas ko azartiskāku, savukārt piemērotāki var būt komandu sporta veidi. Tas varētu būt interesantāk arī pusaudžiem 15 līdz 18 gadu vecumā.

Cenšoties rādīt piemēru pusaudžiem, gan vispirms vajadzētu izprast, vai vecāki viņam joprojām ir autoritāte.

Ja tā nav, nedarbosies teikums: “Redz, kā es vēl varu noskriet maratonu, tev arī jāvar!” Ja jaunietis sagaidīs kopā labi pavadītu laiku, bet vecāki liks taisīt pietupienus un plankas, ko viņš nekad iepriekš nav veicis, rezultāts būs tikai vilšanās sajūta vai pat dusmas.

Kas kuram labi pavadīts laiks

“Izpratne par labi pavadītu laiku dažādiem cilvēkiem var būt dažāda,” atgādina treneris. “Kādam tas var būt, pamatīgi nogurstot, bet citam – tad, kad tas viss ir beidzies.” Tāpēc šo tēmu vajadzētu izrunāt vēl pirms došanās uz treniņu: pastāstīt, kas tiks darīts, cik ilgi.

Kritika bērnu, sevišķi jaunieti, var atturēt turpināt pievērsties veselīgam dzīvesveidam.

Situācijā, kad puisis cenšas iemest grozā basketbola bumbu, bet aizmet garām, tēvam nevajadzētu vīzdegunīgi teikt: kas, tu nemāki?

“Protams, ka viņš nemāk! Mēs, pieaugušie, uz šīs planētas dzīvojam pāris desmitus gadu un šajā laikā esam daudzas lietas iemācījušies paši saviem spēkiem. Tomēr daudzi no mums ir aizmirsuši visas negatīvās emocijas, kā ir kaut ko neprast,” skaidro speciālists.