Apbalvojumi un sodi bērna audzināšanā
“Rimi Bērniem” attiecību un labsajūtas eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte stāsta, ka jau diezgan sen ir atklāts, ka audzināšana ar atļaujām un apbalvojumiem ir daudz efektīvāka nekā ar sodiem. Tādā veidā bērnu audzināšanā mainās fundamentālas lietas.
Kas ir sods
Par sodu uzskata visas situācijas, kurās ir sāpes, bailes un pazemojums. Arī draudi nopērt, pat ja ne reizi to neizdara, ir sods, jo bērns dzīvo nemitīgā stresā un bailēs.
Turklāt neviens sods nepadara cilvēku labāku, tikai apstādina uzsākto iniciatīvu. Ja bērnam liedz kaut ko darīt, visu laiku sakot “Stop!”, “Nelien!”, “Nedari!”, “Neaiztiec!”, un nepiedāvā alternatīvu, ko un kā var darīt labāk, tad ļoti ātri var nomākt jebkuru ierosmi un vēlmi mēģināt un rīkoties. Sods neiemāca meklēt radošu alternatīvu tā vietā, ko ir aizlieguši vecāki.
Piemēram, bērns pārbauda robežas – pliķē vai pat sit vecākiem pa vaigiem. Sist nedrīkst, bet ko drīkst darīt? Tā vietā, lai atļautu mammai sist, satver bērna roku un parāda, ka var vaigu paglāstīt un mammu samīļot.
Par sodu uzskata visas situācijas, kurās ir sāpes, bailes un pazemojums. Arī draudi nopērt, pat ja ne reizi to neizdara, ir sods, jo bērns dzīvo nemitīgā stresā un bailēs.
Labāka alternatīva – bonusi
Par daudz attīstošāku, motivējošāku un bērnam draudzīgāku metodi uzskata privilēģiju piedāvāšanu par kaut kā laba izdarīšanu, nevis draudēšana ar kaut ko sliktu. Vai arī privilēģijas noņemšanu, ja uzdotais nav izdarīts. Piemēram, tā vietā, lai par nesavāktām mantām draudētu uzšaut pa dibenu, piedāvāt bonusu – ja savāksi savas mantas, varēsi noskatīties animācijas filmu. Drīkst izmantot arī ultimāta formu, piemēram: “Ja tu sakārtosi savas mantiņas, es tev izlasīšu pasaciņu”, bet maigākā un uz sadarbību vērstākā ir šāda: “Kad tu sakārtosi mantiņas, es tev izlasīšu pasaciņu”.
Noteikumi jāievieš laicīgi
Jo agrāk ģimenē tiks ieviesti skaidri noteikumi un profilaktiski tiks domāts par robežām un noteikumiem, jo vieglāk bērns tos pieņems. Noteikumi, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, ģimenē jānostiprina līdz bērna 7 gadu vecumam. Lielākā vecumā to darīt ir jau daudz grūtāk. Katram vecumposmam ir savas uztveres īpatnības un spēja izprast nodarījumu un bonusu sistēmu.
Maziem bērniem skaidrojumi tik labi nepalīdz, viņi labāk saprot nodarījuma un seku sakarību tad, ja sekas nodarījumam iestājas pēc iespējas ātrāk. Piemēram, ja bērns netiek svētdien laists uz bērnu ballīti, jo tētim otrdien iespēra, viņš šīs sekas nesasaistīs. Tas ir pārāk sens nodarījums, lai saprastu sekas gandrīz pēc nedēļas.
Noteikumi, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, ģimenē jānostiprina līdz bērna 7 gadu vecumam.
Bērnam pieaugot
Apmēram 9 gadu vecumā bērnam sāk attīstīties atbildības sajūta. Tas ir laiks, kad ir vieglāk norunāt noteikumus. Ir iespējas skaidrot, kāpēc kaut kas jādara, kas sekos, ja noteikumi netiks ievēroti. Ir iespējamas jau dziļākas pārrunas par tālejošākām sekām izdarītiem nedarbiem.
Ar pusaudžiem nedarbojas tādi radikāli aizliegumi kā telefona atņemšana vai vecāku lēmums, ka mājās nav televizora, datora vai kādas citas mūsdienās svarīgas ierīces.
Pusaudža vecumā bērnam svarīgi kļūst vienaudži, kompānija, draudzība. Šajā laikā “spēka svira” vecākiem ir viedierīces un tikšanās ar vienaudžiem. Ja jaunietim pasliktinās sekmes, ja ar viņu nevar vienoties par iešanu laikā gulēt vai atnākšanu laikā mājās pēc pastaigām, var noteikt, ka uz mēnesi visa ģimene atsakās no ekrānierīču lietošanas pirms miega. Iespējams, ka pašiem vecākiem tas var būt ne visai ērti, bet tā ir vieglāk panākt, ka pusaudzis sadarbojas. Šādu ģimenes apņemšanos var uztvert nevis kā sodu tīnim, bet kā spēli visai ģimenei – kas mainās, ka visi vienu mēnesi vakaros dara kaut ko citu, nevis pavada laiku pie ekrāniem. Svarīgi noteikt laika rāmjus un limitus, lai visiem ir skaidrs, kad tas beigsies. Ja nav skaidri termiņi, kad sākas un beidzas ieviestais soda mērs, bērnam var pasliktināties uzvedība – kāda jēga saņemties, ja diskomforta stāvoklim nav saredzams gals?
Ar pusaudžiem nedarbojas tādi radikāli aizliegumi kā telefona atņemšana vai vecāku lēmums, ka mājās nav televizora, datora vai kādas citas mūsdienās svarīgas ierīces. Kad bērns beidzot tiks klāt šiem “aizliegtajiem augļiem”, ir ļoti liels risks veidoties atkarībai, jo jebkurš aizliegums rada pastiprinātu interesi.
Kabatas nauda kā soda un atalgojuma sistēma
Kabatas nauda ir veids, kā mācīties plānot budžetu, bet vienlaikus nauda jāuztver arī kā prēmija, ko var noņemt par kaut kā neizpildīšanu. Noņemt visu kabatas naudu nebūtu saprātīgi.
Ja ir noticis negadījums – bērns saplēsis svešu, dārgu mantu –, būtu labi vienoties par summām un termiņiem, lai bojātā manta tiktu kompensēta. Piemēram, ja mantas vērtība ir 100 eiro, bet kabatas nauda mēnesī ir 20 eiro, tad vienojas, ka pusi kabatas naudas novirza zaudējuma segšanai.
Jebkurā vecumā – gan mazuļiem, gan pusaudžiem – strādā pozitīvā pastiprinājuma jeb zvaigznīšu un žetonu metode, kad par konkrētu laba darba paveikšanu vai labu uzvedību kalendārā iezīmē zvaigznīti. Kad ir savākti 5–10 atzīmējumi, bērns tiek pie kāda bonusa. Mazam bērnam līdz 10 gadu vecumam bonuss ir interesanti pavadīts laiks ar vecākiem. Lielākam bērnam, pusaudžiem tas ir kāds pirkums vai interesanti pavadīts laiks kopā ar vienaudžiem.
08. Aprīlis, 2021