Bērns un pieklājība. Kas vecākiem jāiemāca bērnam
Diemžēl nepietiekama pieaugušo uzmanība tādām šķietami nenozīmīgām lietām kā pieklājība ir radījusi situāciju, ka arī pieaugušo vidū ne vienmēr tā valda. Tāpēc pirmais ieteikums, lai izaudzinātu pieklājīgu bērnu, būtu vecākiem pārskatīt savu izturēšanos un padomāt, vai tā ir tāda, kuru būtu labi bērnam kopēt. Četri līdz seši gadi ir atdarināšanas vecums, kad bērni ļoti aktīvi kopē pieaugušo uzvedību, tāpēc šajā posmā vecākiem īpaši ir jāvēro pašiem sava izturēšanās.
Bērns drīkst būt bikls un kautrīgs, taču, neraugoties uz to, ir jāsasveicinās.
Paradumi, kas nostiprinās uz mūžu
Līdz četru gadu vecumam bērni parasti pret visiem izturas vienādi un neizjūt atšķirību attiecībās ar pieaugušajiem vai vienaudžiem. Četri gadi ir tas vecums, kad mazais sāk apzināties, ka attiecības ar vienaudžiem atšķiras no attiecībām ar pieaugušiem cilvēkiem. Tā ir vecumposma īpatnība, un bērns šādu atšķirību sāks just arī, ja viņš netiks speciāli mācīts, kā īpaši izturēties pret pieaugušajiem. Taču ir ļoti labi izmantot šo vecumposmu, lai mācītu pieklājību. Domājot par pieklājību un to, kas būtu jāiemāca bērnam, šis jēdziens jāskata divos virzienos: pieklājība komunikācijā ar pieaugušajiem un ar vienaudžiem.
Tā kā pieklājība ir iemācīta uzvedība, tad uzvedības modeļi, kas būs ielikti mazotnē, cilvēkā nostiprināsies uz mūžu. Pie noteiktiem darbību atkārtojumiem pieklājība jau kļūst par uzvedību. Vēlāk, jau esot pieaugušā vecumā, cilvēkam būs pats par sevi saprotams, kā ir jāuzvedas, un nebūs īpašu grūtību vai šaubu par to, vai, piemēram, ir jāsveicinās ar citiem cilvēkiem.
Tā kā pieklājība ir iemācīta uzvedība, tad uzvedības modeļi, kas būs ielikti mazotnē, cilvēkā nostiprināsies uz mūžu.
Pieklājība komunikācijā ar pieaugušajiem. Ko iemācīt bērnam
- Sasveicināšanās un atvadīšanās. Sveicināšanās ir viena no vienkāršākajām pieklājības lietām, kas būtu bērnam jāiemāca. Satiekoties ir jāsasveicinās – labdien, sveiki, čau! Atkarībā no tā, ar ko ir satikšanās, tādu sveicienu izvēlamies. Tāpat ir jāatvadās – atā, uz redzēšanos! Svarīgi, ka bērnam ir jāsasveicinās ne tikai ar tiem pieaugušajiem, kurus viņš pazīst, bet arī ar tiem, ar kuriem sveicinās viņa vecāki, piemēram, vecāku kolēģi, kaimiņi, pārdevēji veikalā vai oficianti kafejnīcā.
- Paldies un lūdzu – svarīgi vārdi, kurus noteikti bērns būs apguvis jau agrāk, taču šis ir vecumposms, kad mazajam tie būtu jālieto ikdienā.
- Mūsdienās tas nav īpaši populāri, bet četri gadi ir arī labs vecums, kad mācīt pieaugušos uzrunāt ar jūs. Iespējams, ka vēlāk to būs grūtāk iemācīt, taču pieaugušie, kas ir svešāki (piemēram, pedagogi, pārdevēji), būtu uzrunājami ar jūs.
- Atvainošanās – jēgpilna atvainošanās no bērna puses ir sagaidāma ap deviņu gadu vecumu, taču tas nenozīmē, ka pirms tam nav jāmāca atvainoties. Lai arī līdz deviņiem gadiem atvainošanās notiks formāli, tas ieliks apziņu, ka atvainošanās ir vajadzīga. Tas ir liels solis pieklājības virzienā.
- Bērnam skaidra kļūst hierarhija – mazais turpina mācīties, un aizvien skaidrākas kļūst robežas, kas ir arī cieņas un pieklājības jautājums. Viņš pamazām apjauš, kā kurā vietā uzvesties un kā ar katru cilvēku runāt.
Pieklājība ar vienaudžiem
Komunikācijā ar vienaudžiem viss iepriekšējais paliek spēkā – ir jāsveicinās, jāatvadās, jālieto vārdi “lūdzu” un “paldies”, jāatvainojas, kad tas nepieciešams. Tomēr visbiežāk lielākā problēma attiecībās ar vienaudžiem ir nepieklājība un rupju vārdu lietošana, kā arī agresīva uzvedība. Tāpēc šajā gadījumā līdzās pieklājības frāzēm bērnam ir jāmāca, ka nevienu nedrīkst apsaukāt vai kā citādi izsmiet, kā arī sišana vai citāda fiziska iespaidošana nav pieļaujama. Ja vecākiem būs stingra nostāja, ka tāda uzvedība nav pieļaujama, bērnam būs vieglāk pieņemt šos noteikumus.
Līdzās pieklājības frāzēm bērnam ir jāmāca, ka nevienu nedrīkst apsaukāt vai kā citādi izsmiet, kā arī sišana vai citāda fiziska iespaidošana nav pieļaujama.
Kļūda, ko pieļauj vecāki
Bieži novērots, ka vecāki sava pirmsskolas vai pat sākumskolas bērna nesveicināšanos, viņam dzirdot, attaisno, teikdami: “Mūsu bērns tāds kautrīgs...” Protams, bērns drīkst būt bikls un kautrīgs, taču, neraugoties uz to, ir jāsasveicinās. Kautrīgums nav iemesls nepieklājībai. Šāda bērna aizstāvēšana no pieaugušo puses ir nevietā – vecākiem ir jāmudina mazais sasveicināties. Jāatceras, ka būt pieklājīgam – tā ir norma.
Lai bērnu mudinātu būt pieklājīgam, jāatceras, ka uzvedība, kurai vecāki pievērš uzmanību, kļūst intensīvāka. Tas nozīmē – bērnam kļūt pieklājīgam palīdzēs, ja viņam izteiks atzinību par tām epizodēm, kurās viņš demonstrē pieklājīgu uzvedību. Tas mazajā cilvēkā nostiprinās vēlmi būt pieklājīgam.
17. Decembris, 2020