Indīgie augi Latvijā. Kas par tiem jāzina, un kuri jāprot atpazīt

“Tā kā vasaras pavadām laukos un rudenī bieži dodamies ievākt meža veltes, mērķtiecīgi meklēju informāciju arī par Latvijā sastopamajiem augiem, ogām un sēnēm. Par to, kādi piesardzības pasākumi jāievēro, lai mājās nepārnestu ko indīgu, ar saviem bērniem esam runājuši un rādījuši jau kopš mazām dienām,” stāsta Inga Akmentiņa-Smildziņa, kura par indīgajiem augiem regulāri gatavo informāciju arī ģimenes portālam Mammamuntetiem.lv.

Skaidro bērnam augu nozīmi un arī – par piesardzību

Plūcot pļavu ziedus vāzei, pinot tos vainagā vai, ejot mežā ogot vai sēņot, bērniem ir jāstāsta, kuri augi ir izmantojami un kuri ne. Tāpat jāmāca un katru sezonu jāatgādina: plūcam un ēdam tikai tos, kurus patiešām pazīstam, un, ja ir šaubas – labāk neaiztikt vai lieku reizi pārvaicāt pieaugušajam. Tas tāpēc, ka visbiežāk saindēšanās notiek ar augiem, kuri vizuāli ir līdzīgi kādam no pazīstamajiem.

“Tāpat esmu novērojusi, ka indīgie augi nereti ir ļoti skaisti un tā vien vilina, lai tos kāds noplūc. Piemēram, šogad mūsu ceļmalā uzziedēja ļoti krāšņs augs – aptuveni metru augsts, ar dzeltenīgiem ziediem, ziedlapas izvītas ar violetu tīklojumu un vidus – tumši violets. Pirmā doma bija: jāpārstāda dārzā! Otrā doma: augs tik aizdomīgi skaists, vai tik nav indīgs,” pieredzē dalās Inga Akmentiņa-Smildziņa. Aprakstītais augs izrādījās driģene – Latvijā reti sastopama. Jā, melno driģeni (Hyoscyamus niger) izmanto ārstniecībā, taču tā ir ļoti indīga, un indīgas ir visas šī auga daļas, it īpaši sēklas, kas pēc izskata atgādina magoņu sēklas.

“Latvijas pļavās, mežos un purvos aug ap 100 indīgu augu, un visus, ja vien neesi speciālists, nav iespējams ne zināt, ne parādīt bērnam. Tāpēc jāiemācās atpazīt biežāk sastopamos, kā arī ievērot pamatprincipus, kas pasargās no saindēšanās,” iesaka “Rimi bērniem” eksperte. Ja ir aizdomas, ka ir apēsts indīgs augs, nekavējoties ir jāsazinās ar savu ģimenes ārstu, jāzvana uz ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni (tālr. 66016001) vai neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai 112.

Kā lieliem, tā maziem jāpraktizē šie drošības principi:

• augus, ko nepazīsti, neplūc, nebāz mutē, neēd,
• nelieto uzturā arī tās ogas, kas aug piemājas apstādījumos, bet neesi drošs, vai ir ēdamas. Piemēram, apstādījumos populāri augi ir melnais plūškoks (Sambucus nigra) un sarkanais plūškoks (Sambucus racemosa). Sarkanā plūškoka ogu kauliņi satur zilskābi un ir indīgi; augļus var atpazīt pēc krāsas – tie ir sarkani. Melnā plūškoka augļi attiecīgi ir zilganmelni; tos idejiski uzturā var lietot, bet ne svaigā veidā, jo var izraisīt nepatīkamas reakcijas, piemēram, caureju.

• ja vasaru pavadāt laukos vai bērnus atstājat tur kādam pieskatīšanā, noskaidro, vai apkārtnē – mežā, grāvmalās vai pat apstādījumos – neaug indīgi augi. Piemēram, ne vien mežā, bet arī puķu dobē mēdz augt mugurene (Polygonatum). Pēc ziedēšanas parādās ogas, kuras apēdot var saindēties – var parādīties vemšana, nelabums, gremošanas traucējumi. Inde nav ļoti spēcīga, tomēr bērni no mugurenes ir jāsargā, tāpat pieaugušajiem, ar šādiem augiem darbojoties, vajadzētu lietot cimdus un noteikti nomazgāt pēc tam rokas.

• iegādājoties augus apstādījumiem vai audzēšanai uz palodzes, noskaidro, vai un cik tas ir indīgs. Piemēram, vēl nesen ļoti populārs istabas augs bija skaisto lapu īpašniece dīfenbahija (Dieffenbachia), lai gan sula, ko izdala tās lapas, ir ļoti, ļoti indīga.

Cik bīstami ir Latvijas indīgie augi?

Vairums no Latvijā sastopamajiem indīgajiem augiem radīs īslaicīgas veselības problēmas, piemēram, gremošanas traucējumus, vēdersāpes, elpošanas vai sirdsdarbības traucējumus, un par dažiem tā arī neuzzināsit, ka nelāgā pašsajūta bija noplūktā auga dēļ. Tomēr daži ir tik indīgi, ka var gūt nopietnas veselības problēmas vai pat iestāties nāve. Un tos ir īpaši svarīgi atpazīt.

Šie augi noteikti ir jāpazīst

Latvānis (Heracleum)

Ne visus no bīstamajiem augiem ir iespējams apskatīt dabā un parādīt dabā – nākas aprobežoties ar attēliem internetā. Taču latvānis Latvijā ir tik izplatīts, ka pamanīt var jau pa gabalu, braucot pat ar auto – tas izskatās kā lielizmēra suņburkšķis, var sasniegt pat 2–3 metru augstumu. Lapas plātne var būt pat līdz 1,5 metru gara un vizuāli līdzinās rabarbera lapām, savukārt stumbra diametrs var sasniegt 10 centimetrus. Zied no jūnija līdz augusta baltiem vai viegli rozā ziediem ar dzeltenu vai zaļganu nokrāsu.

Viskaitīgākā ir latvāņu sula, kas īpaši toksiska ir saules gaismā un UV staros – tā var radīt ādas apdegumus; kaitīgo sulu izdala visas auga daļas. Tas ir invazīvs augs, ko dzīvnieki var ēst, bet cilvēkiem nevajadzētu tam pieskarties. Visbīstamākais cilvēka veselībai ir Sosnovska latvānis.

Četrlapu čūskoga (Paris quadrifolia)

“Latvijas krūmājos un mežos bieži sastopama ir ļoti skaista oga – tā ir zilganmelnā krāsā un kā uzbāzīga acs skatās virsū garāmgājējiem,” stāsta Inga Akmentiņa-Smildziņa. Viņa vecākiem iesaka bērniem šo ogu parādīt dabā. “Viss augs ir cilvēkam indīgs, tomēr sarunās ārsti man ir teikuši, ka saindēšanās gadījumi ar čūskogām ir reti, jo, lai arī krāsa līdzīga, tomēr tā ir stipri atšķirīga no mellenēm – melleņu krūmā ogu ir daudz, tās ir salīdzinoši mazas un krūmam ir nelielas lapiņas. Turpretī četrlapu čūskogai ir tikai viena visai prāva oga, kuru ieskauj četras lielas lapas,” stāsta Inga. Saindēšanās gadījumā var būt sāpes vēderā, vemšana, caureja, svīšana, sirdsdarbības traucējumi un reibonis; smagākos gadījumos – arī apziņas traucējumi, kavēta reakcija, krampji, bezsamaņa.

Beladonna (Atropa belladonna)

Vēl viena skaista un kārdinoša, bet bīstama oga ir beladonna, no itāļu valodas – skaistā sieviete.

Indīgas ir visas auga sastāvdaļas, taču par vienu no bīstamākajiem augiem to padara tumši violetās ogas, kas ir pat saldas. Bērniem letāla var izrādīties jau divu ogu apēšana, bet pieaugušam cilvēkam – desmit. Saindēšanās izpaužas kā muskuļu un sirds, paralīze. Latvijā aug dārzos un kultivētu dārzu tuvumā. Zied no jūnija līdz augšanas perioda beigām, augļi sāk nogatavoties jūlijā.

Lielā strutene (Chelidonium majus)

“Lielā strutene, kārpu zāle jeb vandulis ir augs, par kuru kopš bērnības biju dzirdējusi – ārstniecisks un vērtīgs augs. Jā, to patiesi izmanto gan tautas, gan vispārējā ārstniecībā, taču vecākiem ir jāzina, ka lielās strutenes sula var izraisīt ādas iekaisumus,” uzsver Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Lietojot struteņu tēju, arī var notikt saindēšanās, kas izpaužas ar sliktu dūšu, vemšanu, asiņainu caureju. Mutē un rīklē augs var izraisīt dedzināšanu un čūlu veidošanos. Smagos saindēšanās gadījumos var iestāties nervu sistēmas paralīze un pat nāve.

Parastais velnābols (Datura stramonium)

Latvijā sastopams reti (galvenokārt dārzos, sētmalēs), tomēr vecākiem ir svarīgi zināt, kā tas izskatās – tik ļoti skaists, ka paliks atmiņā arī no bildes! Visas auga daļas satur psihoaktīvus alkaloīdus, tāpēc velnābols var izraisīt spēcīgas halucinācijas, kuras nav iespējams atšķirt no realitātes. Vēsturiski velnābols mazās devās lietots tautas medicīnā kā pretsāpju līdzeklis, jo tam ir nomierinošs, muskuļus atslābinošs efekts, tomēr pat neliela devas pārsniegšana var izraisīt nopietnus sirdsdarbības traucējumus, kas var beigties ar letālām sekām. Tāpēc auga bīstamības dēļ to ārstniecībā izmantot pašrocīgi noteikti nedrīkst.

Indīgais velnarutks (Cicuta virosa)

Indīgais velnarutks tiek uzskatīts par indīgāko savvaļā sastopamo augu Latvijā – saindēties var, pat tikai aiztiekot auga lapas. Latvijā indīgais velnarutks sastopams visā valsts teritorijā, galvenokārt purvainās ūdenskrātuvju krastmalās un purvainās vietās. Augs no attāluma var likties līdzīgs plaši sastopamajam suņburkšķim, kā arī plankumainajam suņstobram (Conium maculatum) – arī otrais no minētajiem ir ļoti indīgs!

Velnarutkam ir pētersīļiem līdzīgs aromāts, un baltajam saknenim esot patīkama garša. Indīgā velnarutka pamata aktīvā viela ir – amorfais cikutotoksīns, kam piemīt krampjus radošs efekts. Tas spēj sagraut nervu sistēmu pāris stundu laikā. Pirmie saindēšanās simptomi parādās jau pēc pāris minūtēm – galvas reiboņi, sāpes vēderā, slikta dūša un var būt nepārtraukta vemšana.

Jāatzīmē, ka velnarutks ir indīgs ne vien cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem: pieaugušiem mājlopiem nāvējošā deva ir 100–200 gramu velnarutka saknes. Cilvēkam letālas sekas var iestāties pat no maza saknes gabaliņa.

Zalktene jeb meža ceriņi (Daphne mezereum)

Ne velti zalkteni dēvē arī par meža ceriņiem – lapu koku mežos tie zied aprīlī vai maija sākumā un ir patiesi skaisti ziedošs krūms. Parastā zalktene ir ļoti indīgs augs – indīgas ir visas auga daļas, bet jo sevišķi augļi un miza. Ogas nogatavojas vasaras otrā pusē, tās ir sarkanas un izskatās gardas. Bet nedrīkst ēst pat vienu ogu! Bērniem saindēšanās izpausmes – elpošanas traucējumi, muskuļu paralīze – var parādīties jau no vienas ogas vai lapas apēšanas, bet vairākas var izraisīt nāvi.

Pieaugušajiem nopietnas saindēšanās izpausmes un pat nāves cēlonis var būt 10–12 lapu vai ogu apēšana. Saindēties ar zalkteni ir iespējams, pat ja krūmam tikai pieskaras vai to noplūc – var rasties apsārtums un čūlas.

Zaļā mušmire (Amanita phalloides)

“Par zaļo mušmiri esmu lasījusi: tā ir Latvijā un pasaulē indīgākā sēne,” stāsta Inga Akmentiņa-Smildziņa. Zaļā mušmire ir plaši izplatīta visā Eiropā un aug lapu koku mežos. Sēnes cepurīte ir zaļganā krāsā, kātiņš tai ir balts, ap kuru ir skaists sēņu “bruncītis”. Zaļā mušmire satur ap 10 toksisku savienojumu, un lielākā bīstamība no sēnes ir tā, ka saindēšanās pazīmes parādās vien pēc 10–30 stundām, kad orgāni jau ir neatgriezeniski bojāti. Jāatzīmē, ka lielākā daļa cilvēku, kas ir miruši no saindēšanās ar sēnēm, ir miruši tieši no zaļās mušmires apēšanas.