Kā bērnam iepazīt emociju pasauli

Emocijas pirmajā gadā

Pārdzīvojums piedzimstot mazuļa dzīvē ir tik milzīgs, ka tas bieži parādās arī ķermeņa masas zudumā pirmajās dienās. Pavisam mazs zīdainis sāk paust savas emocijas gan ar dažādu skaņu izdvešanu – raudāšanu, čīkstēšanu, kunkstēšanu –, gan ar ķermeniskām kustībām – saraušanos, skatiena fokusēšanu, rociņu un kājiņu mētāšanu. Lielais uzdevums pieaugušajiem šajā periodā ir iemācīties to visu atpazīt, lai spētu vienas raudas atšķirt no citām – kā mazulis raud, kad viņam sāp vēderiņš, un kā tad, kad grib uzmanību vai ko citu. Tā kā šis ir mazuļa neverbālais periods, vecākiem nav tik viegli uzreiz atpazīt un izprast bērna emocijas.

Nevienā vecumā neizolē bērnu emociju dēļ – tas viņā vēl vairāk sakāpinās dusmas, bailes, atstumtību

Tomēr vecākiem būtu vērtīgi iemācīties saprast sava bērna emocijas jau pietiekami agri, jo mazuļa pirmajā gadā veidojas uzticēšanās vai neuzticēšanās apkārtējai pasaulei. Jo precīzāk mamma vai mammu aizvietojošā persona reaģēs uz bērna emocijām, sapratīs, atšķirs un apmierinās tās, jo vairāk pieaugušā vecumā cilvēks būs spējīgs uzticēties apkārtējai pasaulei. Jāatceras arī, ka pirmajā dzīves gadā nevajadzētu baidīties bērnu izlutināt ar mīļumu un ņemšanu rokās, pieskārieniem un uzmanību – tās ir bērna pamatvajadzības.

1–2 gadu vecums

Šajā vecumā bērns sāk vairāk saprast dažādas nianses – pieaugušo valodas intonāciju, mīmiku. Uztverot šīs nianses, mazulis arī saprot, kāda ir pieaugušā, kurš ar viņu ir kontaktā, attieksme.

Bērns drīkst dusmoties, bet nedrīkst nevienam sist. Kļūda būtu arī teikt, lai bērns iet dusmoties uz savu istabu, – tas emocijas tikai sakāpinās

Šajā posmā sākas pirmās ievērojamās bērna kaprīzes, kas vecākiem var būt liels izaicinājums. Bērns kļūst aktīvāks un patstāvīgāks, taču vārdu krājums viņam vēl ir mazs, līdz ar to mazais vēl neprot precīzi dot ziņu par to, ko viņš vēlas un kas viņam ir vajadzīgs. Tāpēc bērni šajā vecumā sāk krist gar zemi, kad nedabū to, ko grib, sāk pretoties gulētiešanai vai kam citam, skaļi raudot, jo maza vārdu krājuma dēļ nevar izteikties. Nepatika bērniem var izpausties apnikuma dēļ (piemēram, bērnam ir grūti nosēdēt rindā), kad viņš grib doties noteiktā virzienā, kad grib aizskart aizliegtus vai bīstamus priekšmetus.

Vecākiem ieteikums šādās situācijās ir censties kontrolēt savas emocijas – jo vairāk būs pieaugušo emocijas vai vēlme pierunāt bērnu, jo ilgāk bērns turpinās izrādīties. Kad bērnam ir dumpiniecisks noskaņojums, nevajadzētu viņu pārlieku mierināt vai viņam izdabāt – labāk ir likt mazo mierā, ignorēt šīs izpausmes un, esot līdzās, ļaut izdzīvot savas emocijas. Reizēm, ja vecākiem kaut kur ir jāsteidzas, der arī uzmanības novēršana, tikai ne vienmēr tas izdosies.

Tuvojoties divu gadu vecumam, šīs izpausmes ir retākas, un, ja vecāki būs bijuši gana uzmanīgi pret bērna emocijām un audzinās, ievērojot robežas, ap četru gadu vecumu šīm lietām vajadzētu pāriet. Vecākiem ir jāmācās atdalīt bērnu no viņa uzvedības. Tas nozīmē neteikt, ka bērns ir slikts, ka viņš raud, dusmojas, bet norādīt uz viņa uzvedību, sakot: “Nedrīkst sist, nedrīkst ņemt.” Tāpat nevajadzētu bērnu sodīt par viņa emocijām vai emociju karstumā solīt kādam atdot vai atstāt uz ielas. Lai arī bērns nerunā, viņš saprot, un šādi vārdi no vecāku puses ir ļoti sāpīgi un var būt traumējoši. Bērns drīkst dusmoties, bet nedrīkst nevienam sist. Kļūda būtu arī teikt, lai bērns iet dusmoties uz savu istabu, – tas emocijas tikai sakāpinās. Tāpat nedrīkst manipulēt ar savām emocijām, sakot: “Beidz raudāt, mammīte arī sāks raudāt vai bēdāsies.”

3 gadi – dumpinieka vecums

Trīs gadu vecumā bērna dominējošās emocijas ir dusmas. Šim vecumam ir raksturīgs liels dumpinieciskums. Bērns sāk vairāk runāt, bet viņš vēl var neapzināties savas emocijas un neprot nosaukt tās vārdā. Ja pieaugušais mēģinās palīdzēt un pateikt priekšā bērna emocijas, visbiežāk viņš pretī saņems noraidījumu šim apgalvojumam, pat ja būs uzminējis pareizi. Noliegšana ir vecumposma īpatnība, un bērniem ir tendence noliegt visu, ko viņiem piedāvā. Tāpēc, redzot, ka bērns ir dusmīgs, vecākiem nebūs lietderīgi jautāt: “Vai tu dusmojies?”.

Trīs gadu vecumā bērnam kopumā emociju ir ļoti daudz, ne tikai dusmas. Šajā laikā sāk parādīties vajadzība pabūt vienam – ja tas ir bērna iniciēts solis aiziet kaut kur nostāk vai uz atsevišķu telpu, to vajadzētu atbalstīt. Tie ir pirmie mēģinājumi regulēt savas emocijas.

Trīs gadu vecumā bērnam kopumā emociju ir ļoti daudz, ne tikai dusmas. Šajā laikā sāk parādīties vajadzība pabūt vienam – ja tas ir bērna iniciēts solis aiziet kaut kur nostāk vai uz atsevišķu telpu, to vajadzētu atbalstīt

Arī šajā vecumā vecākiem vajadzētu īpaši kontrolēt savas emocijas brīžos, kad bērns pauž dusmas un raud. Lai arī cilvēkiem emocijas dominē pār prātu, emociju brīžos ir jānogaida, jānomierinās, nevis jāreaģē uzreiz.

4–5 gadu vecums – dominē prieks un bailes

Četru un piecu gadu vecumā bērniem ir divas dominējošās emocijas – prieks un bailes, taču tās vēl papildina arī trauksme, dusmas, bēdas. Šajā posmā izteikts darbs ir ar dominējošām emocijām, un, domājot par prieku, ir vērts bērna dzīvē to vairot. To vislabāk ir darīt, ļaujot bērnam darboties, jo šis ir vecums, kad bērni ļoti grib darboties un tas viņiem rada gandarījumu. Ja pieaugušie bloķē bērna iniciatīvu un neļauj darboties, viņam tiek laupīta iespēja gūt prieku. Prieka gūšana bērnībā ir svarīga – ja bērns bieži jūt prieka emociju, pieaugušā vecumā tas transformējas pozitīvā pasaules un cilvēku uztverē un palīdz ieraudzīt labo un skaisto. Tāpat prieks palielina bērna enerģiju. Tāpēc var uzskatīt, ka prieka vairošana bērnam ir ieguldījums viņa nākotnē.

Četru un piecu gadu vecumā bērniem ir divas dominējošās emocijas – prieks un bailes

Otra izteiktākā emocija šajā vecumposmā ir bailes. Domājot par bailēm, vecākiem ir jāatceras, ka līdz apmēram 12 gadu vecumam bērniem ir konkrētā domāšana. Tas nozīmē, ka bērniem ir grūti atšķirt īstenību no izdomas un viņi daudz ko uztver kā realitāti – grāmatas, filmas, spēles. Tāpēc arī bērniem sāk parādīties bailes no daudz kā. Ja mazā cilvēka dzīvē ir daudz baiļu, tas mazina radošumu un tēlaino domāšanu, jo tam ir vajadzīga bezbailība jaunā un nezināmā priekšā.

5–6 gadu vecums – emociju apzināšanās

Piecu gadu vecumā bērns sāk apzināties, ko viņš jūt, un šis ir vecums, kad arī vajadzētu mācīt bērnam runāt par savām emocijām un saukt tās vārdā. Vajadzētu mācīt atpazīt savas emocijas un stāstīt par savējām. Par savām emocijām jāstāsta īsi un nenoslogojot bērnu. Ja bērns, vērojot vecāka seju un noskaņu, jautā: “Vai tu esi dusmīga?”, nevajadzētu vairīties no atbildes vai sākt pārāk daudz skaidrot. Pietiekami būtu īsi pastāstīt, kā vecāks jūtas un kāpēc, lai bērns saprastu, ka tas nav viņa dēļ.

Ap 5–6 gadu vecumu būtu vēlams, ja bērns pats var pateikt, kā jūtas un kāpēc, piemēram, “esmu priecīgs, jo omīte iedeva man konfekti”. Sešu gadu vecumā bērns jau sāk atpazīt arī līdzcilvēku emocijas un prot tās arī nolasīt. Emociju apzināšanās un atpazīšana dod cilvēkam iespēju izlemt, kā uzvesties – ja atpazīstam emocijas citos cilvēkos, mēs varam saprast, kāda uzvedība mums būtu piemērota. Piemēram, ja bērni dauzās un tajā laikā ierauga mammu, kurai sāp galva un kura ir bēdīga, ja viņi atpazīst šīs emocijas mammā, viņi spēj atbilstīgi reaģēt un nomainīt dauzīšanos uz kādu citu, mierīgāku aktivitāti.

Ieteikumi, kā tikt galā un labāk sadarboties ar bērnu:

• 8–9 un 15 mēnešu vecumā bērns ļoti pārdzīvo atšķirtību no mammas, tāpēc būtu vēlams mammai neatgriezties darbā šajā vecuma posmā, jo šķiršanās būs īpaši jūtīga;
• nekad nesodi un nekaunini bērnu par viņa emocijām;
• nevienā vecumā neizolē bērnu emociju dēļ – tas viņā vēl vairāk sakāpinās dusmas, bailes, atstumtību;
• izturies nopietni pret atzīmi “12+” pie filmām, grāmatām, spēlēm. Konkrētās domāšanas dēļ mazākiem bērniem tāds saturs var būt pārāk biedējošs;
• emociju atpazīšanā palīdz valodas attīstība, un viens no veidiem ir lasīšana. Lasīšana attīsta iztēli un rada pārdzīvojumu;
• reizēm, lai pieaugušie varētu adekvāti reaģēt uz bērna emocijām, der uz laiku pārtraukt komunikāciju, lai nomierinātos;
• nevajadzētu bērna pārdzīvojumus mēģināt mazināt ar mierinājumu ēdot.