Kā draudzējas bērni?

“Rimi Bērniem” eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte stāsta, kā atšķiras izpratne par draudzību dažādos vecumposmos un kā vecākiem iemācīt bērnam, kas ir īsta draudzība.

Tieši šobrīd, kad mūsu ikdiena ir tik digitalizēta, draudzēšanās tēma ir ieguvusi īpašu aktualitāti, jo bērni šīs prasmes var apgūt tikai dzīvā saskarsmē ar citiem bērniem, nevis ar ekrāna starpniecību. Grūtības socializēties ir gan bērniem, gan pieaugušajiem. Iespējams, tāpēc daudzi vecāki ir pārāk norūpējušies, ka ar viņu bērnu neviens negrib draudzēties un spēlēties.

Lai labāk izprastu draudzēšanās noteikumus bērniem, ir svarīgi zināt, ka katrā bērna vecumposmā ir citas aktualitātes un izpratne par draudzību. Līdz sešu gadu vecumam bērns tikai apgūst socializēšanās iemaņas, bet, sākot no 11 gadiem, draugi ir svarīgākais, kas ir pusaudža dzīvē. Šis ir laiks, kad nereti tiek likti pamati draudzībai uz mūžu.

Ja bērns trīs gadu vecumā neapmeklē bērnudārzu un viņam nav saskarsmes ar vienaudžiem, tad vecākiem vajadzētu gādāt, lai ar vienaudžiem mazulis satiekas spēļlaukumā vai regulāri tiekas ar radu vai draugu bērniem

Līdz trim gadiem bez draudzēšanās

Ļoti svarīgs vecums draudzēšanās iemaņu veidošanai nākotnē ir vecumposms līdz trim gadiem, kad bērnam draugus vēl īsti nevajag. Pirmajā dzīves gadā veidojas uzticēšanās vai neuzticēšanās apkārtējai pasaulei. Zīdainītis vēro pieaugušos un “nolasa” gan mammas garastāvokli, gan sajūtas. Mazuļi komunicē ar pieaugušajiem, no viņiem mācoties sociālās iemaņas. Šīm attiecībām jābūt emocionāli piesātinātām. Bērnam jāredz visa emociju gamma, ko izjūt cilvēks – prieks, skumjas, bažas, nogurums, dusmas, sajūsma... Vecāks, kas parāda dažādas emocijas, bērnam iemāca, ka pasaule ir daudzveidīga un cilvēki ir dažādi, bet nekas no tā nav briesmīgs un neizturams.

Tāpēc līdz trīs gadu vecumam bērns ir orientēts uz pieaugušajiem. Bērni – vienaudži viņu vēl īsti neinteresē. Ja 1,5 gadu vecu mazuli aizved uz dārziņu, var redzēt, ka viņš gan var spēlēties vienā teritorijā ar citiem bērniem, bet savstarpēja sadarbošanās un spēlēšanās viņiem nenotiek.

Trīs gadi – laiks sadarboties

Ap trīs gadu vecumu bērni sāk mainīties ar rotaļlietām, iesaistās kopīgās rotaļās un spēlēs. Tie ir pirmie soļi, kas jau ved uz tām attiecībām, ko sauc par draudzību. Bērni viens otru atdarina – ja viens dodas uz tualeti, līdzi dodas arī citi. Ģimene ir laba vide, kurā demonstrēt, kā vajag draudzēties. Attiecību piemērs ir arī vecāko brāļu un māsu attiecības. Šis ir piemērots laiks bērnudārza gaitu sākšanai.
Ja bērns trīs gadu vecumā neapmeklē bērnudārzu un viņam nav saskarsmes ar vienaudžiem, tad vecākiem vajadzētu gādāt, lai ar vienaudžiem mazulis satiekas spēļlaukumā vai regulāri tiekas ar radu vai draugu bērniem. Šajā vecumā iztikt tikai ar vecāku vai omīšu kompāniju nevajadzētu.

Trīs līdz pieci gadi – kopīgu spēļu laiks

Trīs līdz piecus gadus vecs bērns ir jāpaslavē ikreiz, kas viņam izdodas pozitīvi atrisināt konfliktsituāciju ar vienaudžiem. Pozitīvas uzslavas nostiprina pareizu uzvedību. Ir labi, ja viņš ir gatavs dalīties ar mantiņām, tomēr spiest to darīt nevajadzētu. Bērnam ir tiesības paturēt mantiņu arī sev. Ja vecāki ļoti uzstāj uz dalīšanos, vēlāk šāda audzināšana var ietekmēt raksturu tieši pretēji un bērns var izaugt skops.

Bērni spēlējas savā starpā, spēlē lomu spēles, mācās saskarsmi ar citiem. Pieaugušais, vērojot lomu spēles, var uzzināt daudz par to, kā bērns jūtas, kāds viņš ir saskarsmē ar citiem. Piemēram, ja bērns ir kauslīgs, vajadzētu pārrunāt, kā vienoties ar citiem bez sišanas vai darīšanas pāri. Ja līdz trīs gadu vecumam bērns var kādam iesist, jo vēl neprot apvaldīt impulsu, tad pēc trīs gadiem viņš mācās paškontroli. Ja tas izdodas, bērns jāpaslavē par labo sasniegumu.

Sasniedzot septiņu gadu vecumu, draudzēšanās sāk notikt pēc simpātijām un kopīgām interesēm. Draudzība sāk kļūt noturīgāka.

Pieci līdz septiņi gadi ir draudzības sākums

Ap piecu līdz septiņu gadu vecumu bērni sāk emocionāli pieķerties saviem grupas biedriem vai klases biedriem. Piecgadnieks ar prieku dodas uz bērnudārzu, kur satiek vienaudžus. Nereti šis ir laiks, kad izpratne par draudzēšanos var veidoties kļūdaina – par konfekti var “nopirkt” labvēlību. Arī mājās bērns var sagaidīt vecākus ar priecīgu jautājumu “Ko tu man atnesi?” vai uzaicināt uz savu dzimšanas dienu visu bērnudārza grupiņu cerībā, ka saņems daudz dāvanu. Pieaugušajiem uz šādu uzvedību vajadzētu reaģēt, paskaidrojot, ka draugus nopirkt nevar. Kopā skatoties animācijas filmas vai lasot grāmatas, var pārrunāt, kas ir īstas draudzības pamatā, mācot, ka vērtība ir cilvēku attiecības un laiks kopā, nevis praktiskais ieguvums no attiecībām. Vajadzētu likt uzsvaru uz kopīgām rotaļām un interesanti pavadītu laiku. Dažkārt vecāki grib ierobežot bērnu draudzēšanos ar citiem bērniem, kas viņu uztverē nāk no nelabvēlīgām ģimenēm. Psiholoģe Aunīte uzsver, ka šajā vecumā bērnam citas ģimenes sociālais stāvoklis un ienākumu līmenis neko neizsaka, un aizliegumi vai otrādi – pieaugušo mudinājumi ar kādu draudzēties – nestrādās.

Zēnu un meiteņu draudzēšanās ir atšķirīga

Sešu gadu vecumā sāk parādīties atšķirība draudzēšanās stilos zēniem un meitenēm. Zēniem draugu loks ir lielāks, jo viņi draudzējas pēc interesēm. Ar vienu puiku dēls draudzējas futbolā, ar citu robotikas pulciņā, bet ar kādu pagalma draugu kopā dara blēņas. Ja kāds no draugiem pazūd, tad zēni vieglāk atrod citus draugus. Tātad draudzēšanās ziņā zēniem ir plašākas iespējas. Meitenes biežāk izvēlas draudzēties ar vienu meiteni. Ja šajā divvientulībā iesaistās trešā draudzene, var sākties problēmas – divas sāk draudzēties pret trešo, viņu izstumjot, tad lomas var mainīties. Sasniedzot septiņu gadu vecumu, draudzēšanās sāk notikt pēc simpātijām un kopīgām interesēm. Draudzība sāk kļūt noturīgāka. Šis ir tas vecums, kad draugi jau var izveidot tik ciešas attiecības, ka tās saglabājas visu mūžu.

Pusaudžu laika draudzība

Ja līdz agrīnam pusaudža vecumam – apmēram 11 gadiem – bērns izteikti ir pieķēries vecākiem, tad vēlāk vecāku nozīmība viņa acīs strauji samazinās. Ļoti svarīgi kļūst draugi. Lai kaut kur dotos kopā ar vecākiem, bērns grib ņemt līdzi draugus, kas nav slikts risinājums kopīgai laika pavadīšanai ar ģimeni.
Šajā laikā veidojas ļoti noturīgas attiecības, kas var saglabāties uz visu mūžu, tāpēc attālinātās mācības šobrīd ļoti negatīvi iespaido draudzības saišu veidošanos. Ja mācības ilgstoši notiek attālināti, tad vecākiem vajadzētu meklēt veidus, kā bērnam ļaut satikt draugus dzīvē.

Grūtības draudzēties

Grūtības atrast draugus visbiežāk ir bērniem, kas kaut kādā ziņā atšķiras no vienaudžiem. Turklāt gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Piemēram, ja bērna ģimenē ir krīze – vecāku šķiršanās, vardarbība vai alkoholisms –, tad draugus šādiem bērniem atrast ir grūtāk. Arī vienīgajiem bērniem un hiperaprūpētiem bērniem ir grūtāk, jo viņi nav pieraduši rēķināties ar kādu citu vajadzībām. Intelektuāli pārāki bērni nereti meklē draugus vecāku bērnu kompānijās, ar kuriem ir līdzīgākas intereses. Ja vecāki ierobežo šobrīd tik aktuālo viedierīču lietošanu, bērns var justies izolēts, jo viņiem nav kopīgu tēmu, par kurām runāt bērnu kompānijā. Diemžēl arī fiziskie defekti vai atšķirības var apgrūtināt draudzēšanās uzsākšanu.

Dažreiz draudzēties sāk ļoti atšķirīgi bērni. Piemēram, ļoti aktīviem bērniem draugi mēdz būt ļoti bikli bērni. Kāpēc viņi draudzējas? Līderim vajag fonu, uz kā uzcelties. Biklākam bērnam, esot kopā ar līderi, ir iespēja nostiprināt savu vīrišķību.

Der zināt!

Vecākiem nav jābūt draugiem! Cenšoties kļūt par savu bērnu draugiem, vecāki zaudē iespēju noturēt robežas, būt stingriem un prasīt bērnu konsekventi ievērot noteikumus. Bērniem dzīvē vēl būs draugi, bet citu vecāku nebūs!