Izglītība

Mājdzīvnieks ģimenē: bērna vēlme, vecāku atbildība

Jautājumā par labu mājdzīvnieka ienākšanai ģimenē gala vārds pieder vecākiem, tā norāda veterinārārste, Rimi Mājdzīvnieku kluba eksperte Anete Kalniņa. Lai cik ļoti bērni gribētu sev mājdzīvnieku, lielā atbildība par mājas mīluli vienmēr guls uz vecāku pleciem.

Vecāku lēmums
Mājdzīvnieka ienākšana ģimenē ir jāpārdomā ļoti rūpīgi, tas nedrīkst būs impulsīvs lēmums. Jāņem vērā, ka mājdzīvnieks nekad nekļūs patstāvīgs, par viņu vienmēr kādam būs jārūpējas, un visbiežāk lielāko daļu rūpju uzņemas vecāki. Bērni izaug, bieži jau pusaudžu vecumā dodas studiju gaitās, bet mājdzīvnieks paliek dzīvot ar vecākiem. Tāpat mājdzīvnieks prasa papildu izdevumus, bieži vien arī neparedzētus, ne tikai ikdienas barību vai sākotnējā aprīkojuma iegādi. Mājas mīluļus mēdz piemeklēt dažādas veselības problēmas, būs nepieciešams dzīvnieku vest pie veterinārārsta, tāpēc jāņem vērā, ka mājdzīvnieks visvairāk prasīs tieši vecāku resursus.

Dzīves ritmam piemērots mājdzīvnieks
Galvenais, kas jāņem vērā, izvēloties mājas mīluli, ir ģimenes dzīves ritms un dienas kārtība – cik bieži kāds ir mājās un vai būs laiks, ko veltīt dzīvniekam. Piemēram, suņiem ir jānodrošina pastaigas 2–3 reizes dienā, turklāt neatkarīgi no laikapstākļiem un gadalaika. Ja ģimene, kas dzīvo pilsētas dzīvoklī, var to nodrošināt, suns var ļoti komfortabli justies arī šādā vidē.

Kustību daudzums un uzmanība, ko var piedāvāt sunim, būs noteicošais, lai izvērtētu, vai dzīvnieks jutīsies labi konkrētā mājvietā. Ir pieredzēts, ka suņi, kas dzīvo telpās, netiek nodrošināti ar pietiekamām kustībām, jo gluži vienkārši tiek tikai izlaisti ārā, kur guļ un vēro apkārtni, citādi sevi nenodarbinot.

Mazāk prasīgi pēc kontakta būs kaķi (bet arī atkarīgs no šķirnes), grauzēji un citi eksotiskie dzīvnieki. Noteikti ir jāsaprot, ka būs dzīvnieki, ar kuriem bērns nevarēs aktīvi veidot kontaktu, pēc kā tieši visai bieži bērni alkst, – ir dzīvnieki, kurus varēs tikai novērot un apkopt. Tādi ir daļa eksotisko grauzēju – kāmīši, šinšillas, eži. Novērots, ka komunikācija ar cilvēku labāk patīk žurkām un trušiem.

Ieguvums bērniem
Nenoliedzami, bērni, kas ir auguši kopā ar mājdzīvnieku, iegūst labāku priekšstatu par dzīvo radību, viņiem veidojas spēja apieties ar dzīvniekiem un sirsnība un mīļums pret tiem. Bērniem, kura ģimenē ir dzīvnieks, bieži tiek uzticēti vienkāršākie dzīvnieka kopšanas pienākumi, tāpēc šiem bērniem varētu būt labāk attīstīta atbildības sajūta.

Īpaši apmācīti suņi var uzlabot stāvokli bērniem ar dažādām psihoemocionāla rakstura problēmām (autiskā spektra traucējumi, disleksija, komunikācijas grūtības). Kontakts, mīļums un pieķeršanās, ko bērns var veidot ar dzīvnieku, var labvēlīgi ietekmēt mazā cilvēka pašsajūtu.

Pienākumi, ko uzticēt bērnam
Ir labi uzticēt bērnam kādus nelielus, bet konkrētus darbiņus saistībā ar dzīvnieku. Tā var būt dzīvnieka barošana – iebērt barību, nodrošināt svaigu dzeramo ūdeni.

Arī kaķa kastīti bērnam var uzticēt tīrīt, tikai jārūpējas par higiēnas ievērošanu – var lietot cimdus, bet obligāti pēc kastītes tīrīšanas jāraugās, lai bērns nomazgā rokas. Noteiktā vecumā arī pastaigas ar suni var būt bērna pienākumus. Noteikti nevajadzētu bērnam uzticēt dzīvnieku vest pie veterinārārsta uz nopietnām manipulācijām vai ja ir veselības problēmas un jāpieņem kāds lēmums. Bērns vai pusaudzis var vest dzīvnieku, piemēram, apgriezt nagus, uz regulāro svēršanos vai doties pēc nepieciešamās barības, kas noteikti rada lielāku atbildības sajūtu.

Svarīgi apdomāt!

Jāatceras par drošību, ja mājās ir mazi bērni. Nekad nedrīkst atstāt bērnu un dzīvnieku vienus bez uzraudzības, jo dzīvnieks ir dzīvnieks, lai cik apmācīts un pacietīgs tas būtu.
Jāapzinās, ka katrai sugai un pat šķirnei ir noteikta dzīvildze, un jāparedz, kā bērns varētu pārdzīvot dzīvnieka zaudējumu. No tā speciāli nav jāizvairās – arī dzīvnieka zaudējums ir pieredze, no kuras nevar izvairīties.
Lai izvērtētu piemērotākās šķirnes vai sugas mājas mīluļa izvēli, ir vērts doties tos aplūkot uz zoo veikaliem, izstādēm, pie dzīvnieku audzētājiem vai aprunāties ar kādu, kam ir šāds dzīvnieks, lai saprastu, vai tas būs piemērots arī konkrētajai ģimenei.
Jo eksotiskāks dzīvnieks, jo var būt grūtāk atrast speciālistu, kas sniegtu konsultācijas dažādos ar mājas mīluli saistītos jautājumos.
Ja rodas šaubas par konkrētā mīluļa atbilstību vai nepieciešamību ģimenei, dzīvnieka iegādi vajadzētu atlikt uz laiku, kad uz visiem jautājumiem ir pilnībā atbildēts un vairs nav nekādu šaubu par savu izvēli. Jāņem vērā, ka dzīves apstākļi mēdz mainīties, bet mājdzīvnieks ir atbildība visā viņa mūža garumā.

Rimi Bērniem ekspertu Lības un Klāva Smildziņu pieredze

Lība
“Mums mājās ir divas jūrascūciņas, suns un akvārijs, kurā dzīvo zivis, lielais gliemezis un maziņa vardīte. Akvārijs un suns bija vecāku izvēle, un par tiem lielākoties rūpējas paši vecāki, tomēr, ja nepieciešama palīdzība aprūpē, arī mēs ar māsu un brāli iesaistāmies.

Es savukārt gribēju jūrascūciņu. Pirms to iegādājāmies, vecāki rosināja, lai par šiem dzīvniekiem veicu izpētes darbu – kādi ir jūrascūciņu paradumi, ko tās ēd, kā jākopj, kas jāņem vērā. Visu uzzināto prezentēju vecākiem, un jūrascūciņu nopirkām. Tie ir tiešām lieliski un gudri dzīvnieki, pat tētim patīk! Ģimenē smejamies, ka Česters un Zibsnis ir tēta labākie draugi,” smaida Rimi Bērniem eksperte Lība Smildziņa.

Viņa atklāj, ka tagad viņiem ir divas jūrascūciņas un mazā māsa Sāra ar tām rotaļājas katru dienu – nēsā klēpī, vizina leļļu ratos un tur klēpī, pat skatoties animācijas filmu.

Lības galvenais pienākums ir reizi nedēļā iztīrīt jūrascūciņu mājokli un uzmanīt, lai tām vienmēr būtu tīrs ūdens dzeršanai. “Jūrascūciņas ir ļoti sabiedriskas, ar tām vajag spēlēties, un ir labi, ja cūciņas ir divas – lai vienai nav skumīgi. Pirms iegādāties mājdzīvnieku, par to ir jāiegūst informācija, lai par viņu rūpētos pareizi. Piemēram, ja nopērc sargsuni, jāsaprot, ka dzīvoklis nav tam piemērota vieta dzīvošanai, sargsunim ir jādzīvo laukos, pagalmā,” pieredzē dalās Lība.

Klāvs
Rimi Bērniem eksperts Klāvs Smildziņš teic, ka savulaik ir gribējis haskija šķirnes suni. “Painteresējoties par haskijiem vairāk, uzzināju, ka šīs šķirnes suņi prasa īpaši lielas rūpes un dzīvoklis tiem noteikti nav piemērotākā dzīvesvieta. Tāpat sāku domā: suņi dzīvo ļoti ilgi, vai tiešām par viņu gribēšu un spēšu parūpēties arī pēc pieciem gadiem? Manuprāt, kad bērns izvēlas mājdzīvnieku, jāņem tomēr vērā arī dzīvnieka mūža ilgums. Māsu jūrascūciņu vidējais mūža ilgums ir seši, septiņi gadi, savukārt suņi var dzīvot 12 un pat vairāk gadu. Šobrīd mācos 8. klasē, pēc 4 gadiem būs jāsāk mācīties augstskolā… Ko es darītu ar suni, ja manis izvēlētā augstskola būtu, piemēram, Liepājā?” pārdomās dalās Klāvs.

Tāpat viņš ģimenēm iesaka nopietni pārdomāt, vai tradicionālais mājdzīvnieks – suns un kaķis – ir piemērots dzīvei dzīvoklī. “Mums ir neliela auguma suns, kuram ļoti patīk gulēt, un pastaigas nav viņa lielākā izprieca. Tas ir angļu buldogs, vārdā Ziemeļvējš. Visi parametri liecina, ka suns ir piemērots dzīvei dzīvoklī, tomēr ģimenē esam secinājuši, ka arī šādiem suņiem vislabāk tomēr būtu laukos. Protams, uz laukiem viņu neatdosim, mēs esam viņa “bars”, viņa ģimene. Tomēr esam secinājuši, ka suņiem un kaķiem vajag laukus, brīvību un nodrošināt neierobežotu iespēju skriet un dauzīties.”