Rūpēs par laimīgu bērnību: ko nekad neteikt un nedarīt savam bērnam

Psiholoģe uzsver, ka gan vārdos, gan darbos vecāki savus bērnus audzina ar piemēru. Īpaši jāņem vērā, ka 4–6 gadu vecuma posma attīstības īpatnība ir atdarināšana, kad bērns dara to, ko dara vecāki. Dažreiz vecāki arī kļūdaini uzskata, ka vēl nerunājoša bērna klātbūtnē var pārrunāt visu, jo viņš ir maziņš un neko vēl nesaprot, tomēr tā ir ilūzija – bērns saprot.

Ko nekad neteikt
Neapsaukājamies un uzmanām savu valodu
I. Aunīte uzsver, ka ir svarīgi, kādus vārdus vecāki lieto, kad runā ar savām atvasēm. Bieži vien vecāki uzskata, ka ir tiesīgi bērnu nosaukt par muļķi, stulbeni, pateikt: “Kas, tu idiots esi?” vai tamlīdzīgas lietas, taču ir ļoti sašutuši, ja ko tādu dzird no sava bērna. Virkne vecāku nereti kļūdaini domā, ka šādi vārdi nav bīstami, jo tie atrodami kā latviešu valodas vārdnīcā, tā dažādās bērnu pasakās. Zīmīgi, ka bērni šos vārdus var apgūt arī pirmsskolas izglītības iestādē, jo kādā citā ģimenē šie vārdi tiek lietoti. “Tad vecākiem no paša pirmā brīža stingri jānorāda – tas, ka šādus vārdus lieto kādā citā ģimenē, vēl nenozīmē, ka mēs arī tā darām. Ir jāpasaka: “Es tādus vārdus negribu dzirdēt” un pašiem arī nav jālieto,” saka psiholoģe.

Viena no kļūdām – mēs atdarām bērnam ar to pašu, cerot, ka viņš izdarīs kaut kādus secinājumus. Tā darīt nedrīkst!

Runājam bērnam saprotamā valodā un nesakām to, kas viņam nav jādzird
Piemēram, biedējošas lietas. Rimi Bērniem eksperte norāda, ka nupat, ārkārtējās situācijas sākumā, daudzi bērni sāka baidīties no tā, kas notiks ar viņiem vai viņu ģimeni, jo daudz negatīvas informācijas tika pārrunāta gan mājās, gan masu saziņas līdzekļos.

Tāpat vecāki reizēm, netiekot galā ar savām negatīvajām emocijām, lūdz padomu bērniem. Piemēram: “Tu zini, varbūt mēs ar tēti vai mammu šķirsimies. Kā tu domā? Vai tu to gribētu? Kā mēs pēc tam dzīvosim?” Tomēr bērns nepieņems lēmumu un nebūs atbildīgs par to, kā ģimene turpmāk dzīvos, tāpēc šāds jautājums no vecāku puses var radīt ļoti daudz trauksmes.

Tāpat psiholoģe aicina rūpīgi ņemt vērā vecuma cenzu, kas norādīts filmām vai grāmatām. Piemēram, 7+ vai 12+. Ne vienmēr tas nozīmē, ka tur būs vardarbīgas vai erotiskas ainas, un vecākiem dažreiz šķiet, ka tas ir vienīgais, kas nebūtu jāredz vai jādzird bērniem. “Patiesībā tur, ļoti iespējams, būs kaut kādi vārdi, kuri bērnam šajā vecumposmā vēl var nebūt saprotami. Viņi var tos iztulkot citādi, jo mums, pieaugušajiem, ir abstraktā domāšana un mēs varam apcerīgi runāt par iespējamām lietām mūsu dzīvē, bet bērns iespējamu vecāku laulības šķiršanu var uzskatīt par reālu, konkrētu apdraudējumu. Mēs varam tā apcerīgi par to būt parunājuši, bet bērns jau var izdarīt secinājumu, ka tas patiešām notiks, ka tas notiks tūlīt, sākt domāt, kādas būs sekas,” skaidro speciāliste.

Bērni mums tic
I. Aunīte iesaka bērniem neteikt dažādus ģimenes un dzimtes stereotipus, piemēram, “puikas neraud”, “nesmejies, jo vēlāk būs jāraud”, “sievietes liktenis ir mīlēt un ciest”, “esi kā visi”, “kāpēc tev vajag vairāk nekā citiem?” un tamlīdzīgi. Psiholoģe arī norāda, ka bērns dažreiz tiek apstādināts, ja vecāki viņā redz vēlmi vairāk uzstāties, kaut ko vēlēties. Viņš tiek kušināts ar vārdiem “Nu, nu, nelec tik augstu!”. Tomēr līdz apmēram 6–7 gadu vecumam bieži atkārtotas lietas iedarbojas kā mutiskā programmēšana, tādā veidā ievirzot savu bērnu, topošo pieaugušo, dzīves scenārijos, pēc kuriem, tiem noticot bērnībā, kā pieaugušie viņi dzīvos visu atlikušo dzīvi.

Piemēram, scenārijs “esi kā visi”. Ja bērnībā tas ir bieži skandēts, tas var nogriezt spārnus, radošumu, iniciatīvu un entuziasmu, ar kuru bērns būtu varējis sasniegt vairāk. Vēlāk mēs brīnāmies: “Kāpēc tā? Viņš tik ļoti sapņoja, gribēja būt kosmonauts, bet tagad pat darbu nevar atrast!” I. Aunīte skaidro, ka tas vēl nenozīmē, ka tādam iznākumam būs cieša saikne ar teikto, tomēr ir ļoti jāuzmanās. “Protams, ja bērns vienreiz dzird ko tādu, tad to mēs nevaram uzskatīt par scenāriju, bet ir dažas frāzes, ar kurām varam apšaubīt bērna spējas, izsakot kādu aizrādījumu vai nosodījumu, un tā patiešām nokaut iniciatīvu,” viņa skaidro. Var pietikt arī ar vienu reizi, pasakot: “Iedod man, tu neko neproti!” Un viss, bērns dzird un izdara par sevi secinājumu, ka viņam nekas nesanāk.

Mums ir jāatceras, ka bērni atdarina mūsu darbības, tāpēc mums jāuzvedas tā, kā mēs gribam, lai uzvedas mūsu bērni. Ar savu piemēru jārāda, kā mēs kontaktējamies ar apkārtējiem cilvēkiem, viens ar otru

Darbības
Viena no kļūdām, ko jau agrīnā bērnībā pieļauj daļa vecāku, – viņi mēģina ar savām darbībām parādīt, ko bērns lai nedara. Klasisks piemērs: bērns kož, kas notiek aptuveni no pusotra līdz divu gadu vecumam un ir normāls attīstības posms, bet ir daļa vecāku, kas tā vietā, lai teiktu stingru un noteiktu “Nē”, kož bērnam pretī. Tas maza cilvēka dzīvē ievieš haosu, jo vecāki paši dara to, par ko soda. Bērns nesaprot, kāpēc viņam saka, ka nedrīkst kost, un iekož pretī. “Viena no kļūdām – ka mēs atdarām bērnam ar to pašu, cerot, ka viņš izdarīs kaut kādus secinājumus. Tā darīt nedrīkst. Gandrīz visi bērni kož, tāpēc nekožam pretī un nesitam pretī,” norāda I. Aunīte.

Līdzīgi ir gadījumos, kad bērns tiek pērts (ko kategoriski nedrīkst darīt) par to, ka sitis māsai. Šādā veidā vecāki paši dara to, ko neļauj bērnam.
“Mums ir jāatceras, ka bērni atdarina mūsu darbības, tāpēc mums jāuzvedas tā, kā mēs gribam, lai uzvedas mūsu bērni. Ar savu piemēru jārāda, kā mēs kontaktējamies ar apkārtējiem cilvēkiem, viens ar otru, kā salīgstam mieru, kā rūpējamies viens par otru, un bērni mūs atdarinās,” skaidro psiholoģe.

Runājot par bērnu pēršanu vai kādu citu fizisku ietekmēšanu, psiholoģe skaidro, ka vecākiem, kas to dara, pietrūkst labu piemēru un izglītošanas

Speciāliste arī norāda uz problēmu, ka bērni bieži šajā 4–6 gadu atdarināšanas vecumā daudz spēlē spēles un skatās animācijas filmas, tāpēc var sākt imitēt arī ekrānā redzēto varoņu uzvedību. “Ja viņi redzēs filmu, kurā apsaukājas, un tas vēl būs smieklīgi, tad mums jārēķinās, ka bērni to arī atdarinās. Ja filmā notiks kāda kaušanās vai agresivitāte, bērns to atdarinās, tāpēc mums ir ne tikai jārāda savs piemērs, bet arī jākomentē, ko mēs redzam kā nepieņemamu citu bērnu, pieaugušo dzīvē vai filmās,” stāsta I. Aunīte.

Miesassods
Runājot par bērnu pēršanu vai kādu citu fizisku ietekmēšanu, psiholoģe skaidro, ka vecākiem, kas to dara, pietrūkst labu piemēru un izglītošanas. Vecāki bieži vien seko savu vecāku piemēram, sakot: “Man bērnībā uzšāva, un nekas slikts nenotika.” Tomēr miesassods nav pieļaujams, jo tas ir sāpīgi, rada bērnā bailes un patiesībā neko nemaina, tikai apstādina. Šādā veidā bērnam netiek iemācīts izanalizēt savas rīcības sekas. “Bērna fiziska iespaidošana ir vecāku vājuma un nespēcības rezultāts, tā nav audzināšana,” saka psiholoģe. Šādu metožu lietošana pret bērniem distancē, rada bailes, neizpratni daudzos jautājumos un palielina iespējas, ka bērni to pašu nākotnē nodarīs savām atvasēm.

4 vārdi, kas jāiemāca bērnam: “labdien”, “uz redzēšanos”, “paldies” un “lūdzu”
“Pieaugušiem cilvēkiem ir jābūt stingriem šajā jautājumā un jālūko, lai bērns šos vārdus teiktu gan saviem draugiem, gan pieaugušajiem. Pieaugušie nereti aizbildinās ar to, ka bērns ir kautrīgs, tomēr arī kautrīgam bērnam ir jāsveicinās ar kaimiņu, skolotāju, un tas nav attaisnojums,” norāda Rimi Bērniem eksperte, uzsverot, ka mēs nepamatoti dodam bērniem ļoti daudz atlaižu elementārajā pieklājībā.