Kā iedrošināt bērnu izpētīt pasauli un savas spējas bez daudzajiem “ne-”
Kā pasargāt savu bērnu no iespējamas bīstamības, vienlaikus ļaujot viņam veselīgā veidā izpētīt un iepazīt pasauli un apgūt jaunas prasmes, stāsta sertificēts fitnesa treneris Kārlis Matisāns.
Novērojums rotaļlaukumā
Aptuveni 2,5 gadus vecs puika devās uz vienu no vismazākajām rotaļu laukuma konstrukcijām (ap 60–80 cm augstumā). Lai nokļūtu līdz platformai, bija jāpieveic trīs pakāpieni. Jāatzīst, gana šauri un augsti. Puika jau bija sācis kāpt augšā, turējās pie maliņas, skatījās apkārt, bet ne izklaidīgi. Viņa ķermeņa valoda liecināja, ka bērns ir koncentrējies savai darbībai un ir stabils, drošs. Brīdī, kad puika bija uzkāpis uz platformas, kurai visapkārt ir sargājošas malas, pāri laukumam atskanēja ļoti satraukta, skaļa māmiņas balss: “Nekāp tur augšā, tu taču neproti nokāpt lejā!” Tajā brīdī šis bērns apmulsa, sastinga un vairs nevarēja nokāpt lejā. Jo mamma taču teica, ka viņš to nevar izdarīt! Bija redzams, ka zēnam ir trauksme, viņš jūtas kā apmaldījies, lai gan pirms tam nekas neliecināja, ka puika varētu netikt galā ar uzdevumu.
Mamma viņu nocēla no platformas un aizveda prom no laukumiņa.
Skaidrs, ka minētajā piemērā mammai bija tikai labākie nodomi, taču ir svarīgi atcerēties, ka
bērni jaunas lietas apgūst tikai un vienīgi no savas pieredzes.
Mums kā pieaugušajiem ir ļoti atbildīgs uzdevums – gādāt, lai pieredze, kuru bērni gūst, ir viņu pašu, nevis autoritāra viedokļa vadīta, kas nosaka, ko mazais spēj vai ko nespēj. Ja vienmēr ir kāds, kurš no malas noliegs bērna spējas paveikt iecerēto, kā gan viņš iemācīsies apzināties savas prasmes un iespējas darīt kādas lietas?!
Kā gādāt par sava bērna drošību?
- Novērtē, kur bērns kāpj! Vai tas notiek tam domātajā vietā, piemēram, pa kāpnītēm, kā minētajā piemērā, vai mazais rāpjas rotaļu tornī pa apmalēm no ārpuses. Tās ir rūpes par drošību – lietot inventāru tā, kā to ir paredzējis laukumiņa konstruētājs.
- Ja bērns kāpj kaut kur, kas ir augstāks par jostas vietu, jāizvērtē, vai apakšā ir betons, koka saknes, ledus utt. vai mīkstais, gumijotais segums.
- Ja bērns vēlas tikt augšā kādā rotaļu laukuma konstrukcijā, tad vecāks var atbildēt – ja tu vari uzkāpt, tad kāp tur! Noteikti nevajag bērnu uzcelt uz kādas platformas, kur viņam vēl nav pa spēkam pašam tikt. Bērns mēģinās rāpties, līdz sasniegs rezultātu pats saviem spēkiem. Iespējams, šie mēģinājumi notiks pat vairākus mēnešus pēc kārtas, un ikreiz, kad mazais ieradīsies rotaļu laukumā, viņš vispirms dosies uz šo kāroto konstrukciju, jo viņam būs dota zaļā gaisma – ka viņš var tikt augšā uz šīs platformas.
- Brīdī, kad bērns rāpjas kaut kur augšā, pieaugušais var stāvēt viņam aizmugurē un būt gatavs vajadzības gadījumā mazo ķert. Taču tā, lai bērns neredz, ka vecāks, piemēram, izstiepis rokas. Ja bērns tiešām krīt (nevis mazliet paslīd), tad var viņu satvert rokās, lai kritiens nav līdz zemei. Tā ir visdrošākā sajūta, kas bērnam var būt, – viņš var doties augstumos, krist, bet iekrist vecāka rokās! Taču tādā brīdī arī svarīgi atgādināt mazajam, ka šoreiz viņš iekrita tēta/mammas rokās, bet vienmēr pieaugušais nebūs viņa tuvumā, tāpēc viens pats labāk lai nekāpj.
Ko tas māca bērnam?
Ļaujot bērnam mēģināt darīt pašam un esot blakus viņam, atbalstot, iedrošinot un arī sargājot viņu veselīgā veidā,
mazais iemācās nospraust robežas pats sev un arī just drošību, jo zina, ka var palūgt mammai vai tētim palīdzību – es gribu uzkāpt tajā tornī, paturi man rokas apakšā.
Tas ir vēlamais veids, kā bērnu iedrošināt doties darīt lietas, kuras viņš pats grib, nevis ir tikai vecāku vadītas.
Savukārt, ieliekot bērnu rāmī ar teikumiem, ko viņš var vai nevar izdarīt, mazajam cilvēkam tiek ierobežotas iespējas izzināt, iepazīt pasauli.
Vai bailīgāku bērnu mudināt kaut kur kāpt, rāpties, šļūkt?
Ja bērns jutīsies drošībā un viņam būs vēlme rotaļu laukumā izzināt kādu slīdkalniņu vai ko citu, viņš noteikti to pateiks. Nevēlēšanās izmantot rotaļu laukumā pieejamās aktivitātes var liecināt arī par to, ka mazais kādā brīdī ir juties par daudz stimulēts un tagad viņa izvēle ir vienkārši nedarīt.
Svarīgi atcerēties, ka bērna kāpšana vai nekāpšana uz kāda kalniņa vai citu rotaļu laukuma konstrukciju izmantošana vai neizmantošana neliecina par viņa spējām.
Tā ir pieaugušo ekspektācija par bērnu, kādam viņam jābūt. Un mazais vēlas pretoties, jo ir bail pievilt vecākus – ja nu viņš tomēr nespēs uzkāpt tajā tornī!
Tāpēc svarīgākais ir ļaut bērnam būt un radīt viņam labu vidi, lai būtu.
06. Septembris, 2023