Delikāts jautājums: kā ar dumpīgo pusaudzi runāt par higiēnu?

Pusaudžu vecums ir laiks, kad būtu jāsāk uztraukties par sava bērna higiēnu, jo aptuveni līdz desmit gadu vecumam ar to nevajadzētu būt pārāk lielām problēmām, ja vien ģimenē vecāki un vecvecāki ikdienā tai ir pievērsuši uzmanību, ik pa brīdim atgādinot, blakus tīrot zobus vai piedaloties mazgāšanās procesā.
Mazā vecumā parasti no bērnu puses nav lielas pretestības pret higiēnas ievērošanu, jo tā ir ikdienas rutīna, pie kuras viņi jau kopš mazotnes ir pieraduši, taču pienāk brīdis, kad viss mainās.

Pagrieziena punkts un kļūda, ko vecāki pieļauj
10 un 11 gadi ir aptuvenais vecums, kad bērni sāk mainīties gan higiēnas jautājumos, gan tajā, kā viņi izprot, ko nozīmē tīrība. Šajā vecumā bērns sāk ļoti skaidri apjaust savas ķermeniskās robežas un pret savu ķermeni izturēties kā pret kaut ko viņam vienīgajam piederošu. Šajā laikā visi ar higiēnu saistītie jautājumi bērnus patiesi kaitina un pat sadusmo, tāpēc bieži sarunas ar vecākiem izvēršas par konfliktu.
Bērni grib, lai pieaugušie viņus liek mierā ar higiēnas jautājumiem, tāpēc no bērnu puses var parādīties meli. Kļūda, ko vecāki nereti pieļauj, ir nemitīga jautāšana: “Vai tu iztīrīji zobus?” Pusaudzis var atbildēt apstiprinoši, bet tikmēr vecāki mēģina viņu pieķert, aizskrienot uz vannas istabu un paziņojot: “Bet zobu birste ir sausa!”

Psiholoģe norāda, ka šāda kontroles palielināšana bieži vien noved pie pretestības no bērna puses. “Lai arī cik paradoksāli tas izklausās, vecākiem vajadzētu samazināt kontroli higiēnas jautājumos un labajā nozīmē vienkārši padoties, sākt uzticēties saviem bērniem un samierināties, ka varbūt pirmie mēģinājumi nevainagosies ar tik izciliem panākumiem, kā gribētos,” saka I. Aunīte.

Kā darīt gudri un pareizi?

• Samazināt kontroli.
• Uzticēties savam bērnam.
• Runāt pareizi un delikāti, izmantojot to, ko psiholoģijā sauc par “Es sūtījumiem”. Nevis teikt: “Tu slikti od”, bet runāt par savām sajūtām, bažām un raizēm. Piemēram: “Es uztraucos, ka tad, ja tu tagad neieklausīsies manā novērojumā par to, ka ir jūtams sviedru aromāts, tev var aizrādīt kāds cits, un tas būs daudz nepatīkamāk.”
• Ļaut izvēlēties savu laiku vannas istabā: “Klau, izvēlies – tu pirms manis vai pēc manis iesi vannā?”. Tādā veidā mēs ļaujam bērnam izlemt, vienlaikus nepieļaujot domu, ka viņš vai viņa varētu vannā neiet.
• Dažreiz notiek pilnīgi pretēji: bērni ir ļoti tīrīgi un nereti saņem pārmetumus no vecākiem: “Vai tu vispār padomā, cik reižu dienā maini kreklus, tu tikai vienu dienu to pavalkāji un jau liec veļasmašīnā. Kāds man būs rēķins par elektrību!” Psiholoģe I. Aunīte saka: “Šeit mums jāsaprot, ka mēs rājam bērnu par to, ka viņš ir tīrīgs.” Tā darīt nevajadzētu.
• Jo vairāk mēs ievērosim un teiksim bērnam komplimentus, ka viņš labi smaržo, cik skaisti izskatās, kad mati ir izmazgāti, jo biežāk bērns to darīs.
• Jo vairāk mēs pievērsīsim uzmanību netīriem nagiem vai pinkainiem matiem, jo vairāk pusaudzis mums demonstrēs attieksmi.

Lai iedrošinātu bērnu, pirmajās reizēs var doties uz veikalu un nopirkt higiēnas piederumus. Vecāks var pastāstīt, kas ir rakstīts uz etiķetes, veikt kādu citu izglītojošo darbu, bet būtu vēlams ļaut pusaudzim pašam izvēlēties viņam tīkamu aromātu. Tāpat nevajadzētu automātiski pirkt vislētāko tikai tāpēc, ka viņš ir bērns.

Kad bērnam ir ierādīti gan cenu griesti, kurus ģimene var atļauties, gan plaukti, kuros var atrast nepieciešamo, pusaudzis iegādāties higiēnas preces var doties viens pats. “Es daudz neuztrauktos, ja meita ar draudzeni aizietu uz veikalu un nopirktu to, kas viņai vajadzīgs. Bet tad būtu vēlams vienoties par priekšmetu sarakstu, lai beigās dezodoranta vietā nav nopirkta lūpu krāsa,” saka I. Aunīte.

Vecāku autoritāte sarūk, un viņu vietu ieņem vienaudži
Aptuveni 10, 11, 12 gadu vecumā diemžēl pieaugušo autoritāte bērnu acīs ļoti strauji sarūk un pieaugušo vietu ieņem atvašu vienaudži, tāpēc ir ļoti svarīgi, kādas ir higiēniskās prasības mūsu bērnu draugiem. Ja, piemēram, draudzene vai draugs ļoti pavirši izturas pret higiēnu, ļoti ticams, ka arī jūsu bērniem var rasties nevēlami paradumi.

Pusaudžu periodā, kad bērni sāk kopēt cits citu, viņiem parādās vēlme mainīties ar lietām, tostarp ar apģērbu un higiēnas priekšmetiem – arī ar ķemmēm vai ne visai tīriem T krekliem. “Par šiem jautājumiem noteikti ar bērniem ir jārunā. Diez vai izdosies pilnībā ierobežot mainīšanos, bet var pārrunāt, ka mainās tikai ar tīrām, izmazgātām un izgludinātām drēbēm,” norāda speciāliste. Tāpat jāmāca nedot citiem savus higiēnas piederumus, piemēram, ķemmi. “Ja bērns nespēj atteikt – kas var būt pilnīgi normāli šajā vecumā, jo ir neērti neiedot –, tad var iegādāties vēl vienu ķemmi, līdz ar to viena būs bērnam, otra draugiem,” saka I. Aunīte.

Dzimumnobriešana
Skaidrs, ka pusaudžu periods saistīts ar vēl vienu ļoti nozīmīgu notikumu viņu dzīvē – ar dzimumnobriešanu, tāpēc bērni ir jāinformē par pārmaiņām, kas notiek organismā, tostarp arī paskaidrojot, ka pubertātes laikā pastiprināta svīšana ir absolūta norma, ka tas nav nekas neparasts vai kas tāds, no kā būtu jākautrējas. Tieši tāpēc mājās ir pieejamas ziepes un citi higiēnas līdzekļi.

Vecāki parasti ar savu piemēru var rādīt: atnākot no darba, īpaši karstajās dienās, pilnīgi normāli būtu ģimenei pateikt: “Vai, esmu tik ļoti sasvīdusi (vai sasvīdis), ka vispirms nomazgāšos un tad gatavošu vakariņas.” Tādā veidā mēs rādām, ka būt sasvīdušam nav slikti, tomēr pavisam normāli ir sākumā sakopties un tikai tad turpināt iecerētos darbus.

• Svarīgi pusaudzēm paskaidrot, kā jālieto higiēniskās paketes un kur tās var atrast.
• Ja bērna istabā ir skapis, būtu labi atvēlēt plauktu tīriem palagiem, gultasveļai, dvieļiem un citiem higiēnas priekšmetiem. Bērni dažreiz var apmulst par kādu traipu uz palaga un, lai nebūtu jājautā vecākiem, tajos gulēt ilgstoši. Ja viss nepieciešamais ir pieejams un ģimenē par to mierīgi runā, tas var ļoti atvieglot procesu.
• Ļoti vēlams, lai katram ģimenes loceklim būtu pašam savi higiēnas piederumi: gan zobu birste, gan dvielis, gan gultasveļa, ko var atpazīt, piemēram, pēc raksta vai krāsas.
• Daudz higiēnas lietu var iemācīt, ejot kopā pirtī. Meitas redz, kā mazgājas mammas, puikas redz, kā mazgājas tēvi, un bez liekas runāšanas bieži viss top skaidrs.

Kam runāt ar pusaudzi par pubertātes radītajām pārmaiņām?
Rimi Bērniem speciāliste norāda – vislabāk, ja tas būs sava dzimuma pārstāvis un kāds no vecākiem, kas ar pusaudzi par to runātu. Tomēr ir svarīgi, lai saruna noritētu dabiski, brīvi un nepiespiesti, tāpēc to var darīt tas vecāks, kuram sanāk labāk.

Tā var būt arī, piemēram, krustmāte, kurai ar krustmeitu ir brīnišķīgas attiecības, un viņas šīs tēmas var izrunāt dabiski, spontāni. Brīvas sarunas ir daudz patīkamākas, nekā tad, ja ar nopietnu sejas izteiksmi paziņojam: “Man ar tevi jāparunā…” Bērnam šādā gadījumā var rasties mulsums, līdz ar to viņš var būt klātesošs, bet nedzirdēt teikto. Var arī nopirkt kādu literatūru un nolikt uz naktsgaldiņa, piesakot, ka tur var izlasīt daudz noderīga un, ja ir kādi jautājumi, droši var vaicāt.

“Bērni šīs lietas uztver daudz dabiskāk, nekā mums šķiet,” uzsver speciāliste, norādot, ka nevajag pārsteigties un ar bērnu sākt runāt par agru. Tāpēc jābūt uzmanīgiem un vērīgiem, lai runāt sāktu īstajā brīdī, kad bērnam par šiem jautājumiem ir radusies interese un viņš sāk par to vaicāt. Vienlaikus nevajag arī noraidīt, sakot: “Tu esi par mazu!” Šādi jautājumi bērnam var rasties arī pirms desmit gadu vecuma. Svarīgi ir ieklausīties savā bērnā un viņu sadzirdēt.